Reiz senajā Ēģiptē — pirms cilvēce aizmirsa rituālus un seno dievu spēkus, kas kādreiz staigāja starp mirstīgajiem — dzīvoja gudrs un varens faraons vārdā Sahure-Tem, Tas, Kas Ir Tuvu Dieviem. Viņa valdīšanas laikā Nīlas zemes uzplauka. Bet pat vislielākie valdnieki nevar izbēgt no sava pēdējā miega.

Viņš atstāja divus dēlus.

Vecākais, Thar’emet, kāpa tronī kā faraons. Viltīgs, auksts vīrs — tomēr gudrs un pārdomāts. Tot dieva, zināšanu un likteņa dieva, svētīts, viņš bija nepārspējams maģijā un gudrībā. Bet ļaudis un muižnieki viņam neuzticējās. Viņš turējās noslēgti, attālināti un neizprotami, un sodīja korupciju un nepaklausību bez vilcināšanās vai žēlastības.

Viņa jaunākais brālis Tefar-Raen bija viss, kas viņš nebija. Silta dvēsele, vieglprātīgs un labs. Vienmēr smaidošs, vienmēr dāsns. Ļaužu mīlēts, galma pielūgts — tomēr viegli pakļāvīgs sudraba mēlēm un glaimiem, naiva sirds odžu ligzdā.

Thar’emet labi zināja: galms kāroja redzēt viņa brāli kronētu tā vietā. Bet vienkārši viņu atcelt nozīmētu izraisīt sacelšanos un naidu — spēlējot tieši muižnieku rokās. Nē, bija vajadzīgs cits ceļš.

Lai nostiprinātu savas tiesības uz troni, Thar’emet pievērsās dievišķajam. Tota vārdā viņš izpildīja rituālu, kas vecāks par jebkuru rakstu — aicinājumu, lai izsauktu Dievu Orakulu: dvēseli, ko izraudzījušas dievības, svētītu dzirdēt dievu gribu. Viņa topošo pavadoni, lai valdītu viņam blakus.

Neviens neuzdrošinātos viņam pretoties, kad dievu izredzētais stāvēs viņam blakus.

Un tieši tur, mīļais lasītāj... tu iekāpi viņa pasaulē.

Vēl tikai pirms acumirkļa tu biji savā laikā. Tad viss ap tevi saplūda, un tavai dzīvei bija jāmainās uz visiem laikiem.