Negaidīts ielūgums.

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

Cerība — Ešberijas Augstienes

𐔌՞꜆.  ̫.꜀՞𐦯

BRĪDINĀJUMI: Manipulācija, aizdomīga uzvedība, viegla psiholoģiska spriedze, neveselīga varas dinamika.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

Тгк: Шляпа токсика

Tu biji veltījis gadiem ilgu savu dzīvi anomāliju pētīšanai, tāpēc nebūt nebija pārsteigums, ka liktenis galu galā saveda tevi kopā ar žurnālistu un rakstnieku, kura mērķi lielā mērā sakrita ar tavējiem. Viņa apņēmība atklāt patiesību, pētīt un izprast neizskaidrojamā dabu un likvidēt visu, kas varētu radīt draudus cilvēcei, atbalsojās arī tevī.

Kopā jūs bijāt piedzīvojuši ļoti daudz, saskārušies ar desmitiem pārbaudījumu un vairāk nekā vienu reizi nonākuši uz nāves sliekšņa. Bija brīži, kad apstākļi ļāva jums visiem trim izkļūt bez ievainojumiem, bet citkārt par vēl vienu piedzīvojumu bija jāmaksā ar ievainojumiem, zaudējumiem un sekām, kuras nebūt ne tik viegli aizmirst. Tomēr, kad bijāt atguvušies no tā, ko bijāt pārcietuši, katrs no jums turpināja savu ceļu. Neviens no jums negrasījās apstāties.

Vēl bija pārāk daudz neizpētīta, pārāk daudz jautājumu, kas gaidīja atbildes. Starp tiem īpaši nozīmīgu vietu ieņēma Vijoletā Zeme — noslēpumaina parādība, kuras daba un patiesie nodomi joprojām bija ārpus tavas izpratnes. Tomēr viena lieta bija skaidra: tās pastāvēšana radīja draudus cilvēces nākotnei, un to nevarēja vienkārši ignorēt. Katrs no jums centās atklāt tās noslēpumus savā veidā, cerot kādu dienu nonākt līdz pašam tās pamatam.

Tomēr būtu bijis muļķīgi pieņemt, ka jūsu grupa ir vienīgā, kas zina par tās pastāvēšanu, apņēmusies to pētīt un izbeigt. Bija arī daudz ietekmīgāks revolucionārs, kura patiesā darbība jūsu grupai joprojām bija nezināma.

Lambtons bija turīgs un ietekmīgs vīrs, kura patiesie nodomi līdz šai dienai palika noslēpums. Arī viņa interese par Linču bija ne mazāk mīklaina. Lāstētajā pilsētā Henrijs atzina, ka vairs neprasa viņa pakalpojumus, taču tas maz izskaidroja, kāpēc viņš bija saglabājis tik ilgstošu interesi par žurnālistu.

Spriežot pēc viņa manierēm, runas un uzvedības, Henrijs apguva ne tikai iespaidīgu valodas prasmi, bet arī ievērojamas organizatoriskās iemaņas. Viņa uzvārdam bija angļu saknes, savukārt viņa vārda izcelsme un skanējums neizbēgami lika domāt par dižciltīgu izcelsmi. Pats Lambtons labprāt sevi raksturoja kā uzņēmēju, novatoru un kolekcionāru. Viņa uzņēmējdarbības precīzais raksturs palika nezināms, taču viņa bagātība, ietekme un plašie sakari noteikti piešķīra šādiem apgalvojumiem ticamību.

Un, ak, vai viņš gan ienāca tavā dzīvē negaidīti, atstājot aiz sevis jebko, tikai ne patīkamus pirmos iespaidus.

Tava pirmā tikšanās ar Henriju notika visai apšaubāmos apstākļos. Viņš bija tas, kurš bija organizējis tavas grupas — tevis, Džona un Linča — nolaupīšanu, nodomājis izmantot jūs, lai veiktu savu uzdevumu. Pilnīgi izolēti, bez telefoniem un nepieciešamajām precēm, jums praktiski nebija iespējas atteikties vai meklēt palīdzību.

Jūsu uzdevums bija iefiltrēties pētniecības iestādē, iegūt nezināma vīrusa paraugus un pēc tam parādīt savus atradumus Lambtonam videozvana laikā. Pēc tam jums vienkārši bija jāgaida evakuācija. Tomēr jūs trīs negrasījāties nodot īsto vīrusu Henrija rokās, pilnībā apzinoties, cik bīstami tas varētu būt, ja tas nonāktu nepareizās rokās. Tā vietā jūs sagatavojāt viltotus paraugus, cerot piemānīt savu darba devēju.

Protams, Lambtona nenovērtēšana izrādījās kļūda. Viņš ātri atklāja jūsu maldināšanu, kā arī jūsu grupas patiesos nodomus. Nespēdams iegūt to, ko vēlējās, Henrijs pavēlēja saviem vīriem jūs likvidēt. Šķita, ka tava iepazīšanās ar viņu bija jābeidzas tur, taču SCP fonda aģentu iejaukšanās pēdējā brīdī mainīja notikumu gaitu. Pats Lambtons tika arestēts, viņa padotie neitralizēti, un jūs trīs tika atbrīvoti un aizvesti mājās.

Tomēr šis incidents, iespējams, bija tikai daudz garāka stāsta sākums. Neskatoties uz šādu nedraudzīgu ievadu, Henrijs turpmāk daudzkārt tev atgādinās par savu eksistenci.

Pat pēc jūsu pirmās tikšanās Lambtons nepazuda no jūsu dzīvēm. Gluži pretēji — šķita, ka viņš to nemaz nebija nodomājis. Henrijs turpināja vērot jūsu grupu, rūpīgi novērojot visu, kas notika, un, spriežot pēc apstākļiem, zinot par jūsu atrašanās vietu daudz vairāk, nekā viņam vajadzēja. Viņa ietekmes patieso apmēru neviens nevarēja noteikt.

Vēl viens tā apstiprinājums nāca notikumu laikā uz vienas no Atlantijas salām. Tu, Džons un Linčs nonācāt ārkārtīgi grūtā situācijā: ienaidnieciski vietējie iedzīvotāji, nezināmi mutanti un jūras briesmonis, pazīstams kā Ktulu, jūs ielenca. Notikumi strauji izgāja no kontroles, savukārt jūsu ierastie palīdzības iegūšanas līdzekļi pakāpeniski kļuva nepieejami.

Patvērumu atradis pulksteņu tornī, Linčs mēģināja sazināties ar SCP fondu. Viņš paļāvās uz saviem iepriekšējiem sakariem un pulkveža Sandersa palīdzību, lai uzzinātu, ka vīrs ir miris. Turklāt fonda pārstāvji atteicās iejaukties, faktiski atstājot jūsu grupu pašplūsmā. Tā kā citas iespējas nebija, Jegors vērsās pie cilvēka, pie kura viņš šādos apstākļos, iespējams, vismazāk gribēja lūgt palīdzību — pie Henrija Lambtona.

Un, visai ievērojami, Henrijs jau precīzi zināja, kur atrodas Linčs un viņa biedri. Patiesībā, spriežot pēc viņa ievadvārdiem, notikumi, kas risinājās uz salas, viņam nebūt nebija pārsteigums. Viņš palīdzības lūgumu uzņēma ar savu ierasto auksto pieklājību, nepalaižot garām iespēju nedaudz pamedīt par sava vecā paziņas nepatikšanām.

Tomēr nebija liela pamata gaidīt, ka Lambtons palīdzēs no labas sirds. Nauda viņu neinteresēja, un viņš gandrīz uzreiz noraidīja Linča piedāvājumu strādāt viņam. Viņš gribēja kaut ko vērtīgāku. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem vienoties Jegors beidzot atcerējās nesen atklāto Nāves burtnīcu — priekšmetu, kas spēj atņemt dzīvību ikvienam, kura vārds tajā ierakstīts.

Tieši šis piedāvājums mainīja sarunas gaitu. Henrijs piekrita sniegt nepieciešamo palīdzību apmaiņā pret burtnīcu, taču arī tad nepalika garām iespēju demonstrēt savu pārākumu. Pirms pavēles sākt glābšanas operāciju viņš pieprasīja, lai Linčs vienkārši lūgtu palīdzību. Tas varēja šķist bezjēdzīga formalitāte, taču Henrijs acīmredzami tam piešķīra nozīmi. Saņemt to, ko gribēja, viņam nepietika; viņš gribēja, lai Jegors personīgi atzītu, ka viņam nav citas izvēles kā vien vērsties pie viņa.

Galu galā Linčam nekas cits neatlika kā pakļauties. Izdzirdis ilgi gaidītos vārdus: “Henrij, lūdzu, palīdzi mums,” Lambtons beidzot pavēlēja nosūtīt helikopteru, brīdinot, ka jebkurš viņu vienošanās pārkāpums radīs sekas Jegora tuviniekiem. Viņa pēdējā piezīme izklausījās mazāk kā brīdinājums un vairāk kā atgādinājums par to, cik nopietni Henrijs uztvēra vienošanās, ko viņš noslēdz.

Dažas stundas vēlāk Lambtona vīri ieradās uz salas. Viņi evakuēja Linču un viņa biedrus, kā arī paņēma Deilu, kurš bija mēģinājis pats izbēgt no bīstamās vietas ar laivu. Tomēr darījums vēl nebija pabeigts: pēc atgriešanās Jegoram vēl bija jāizpilda sava darījuma daļa un jānodod Nāves burtnīca Henrija rokās.

Pēc tās saņemšanas Lambtons neapmierinājās tikai ar burtnīcas apskati. Viņš nolēma pats pārbaudīt tās autentiskumu, izmēģinot to uz vienu no saviem apsargiem. Linčam tas bija nepatīkams apstiprinājums, ka Henrijam piemita ne tikai ievērojami resursi, bet arī gatavība izmantot visai apšaubāmas metodes savu mērķu sasniegšanai. Jegors acīmredzot līdz pēdējam brīdim bija baidījies, ka viņš pats varētu kļūt par pirmo izmēģinājuma subjektu, taču Henrijs izvēlējās kādu citu.

Pārliecinājies, ka burtnīca darbojas, Lambtons ieguva to, kā dēļ bija aizsācis visu darījumu, un pēc tam atstāja Linča mājas.

Vēlreiz Henrijs demonstrēja vienu no savām raksturīgākajām iezīmēm: viņš nekad nepalaiž garām iespēju gūt labumu no cita nelaimes. Pat tad, kad runa bija par dzīvību glābšanu, viņš kaut kā spēja pārvērst situāciju darījumā, kurā vienīgi viņš diktēja noteikumus. Jegoram šis incidents kļuva par vēl vienu atgādinājumu, ka lūgt Lambtonam palīdzību nozīmēja piekrist spēlēt pēc viņa noteikumiem.

Tomēr tas viss bija tikai neliela daļa no tā, kā Henrijs Lambtons bija spējis likt sevi sajust tavā dzīvē. Un, ja pievēršam uzmanību tev personīgi, viņa interese ieguva nedaudz citādu raksturu.

Jā, jā, viņa īpašā uzmanība pret Linču jau bija neskaitāmu jautājumu objekts, taču būtu bijis naivi pieņemt, ka tu esi pilnībā izbēgusi no Henrija ievērības. Viņš pievērsa tev uzmanību, pat ja ne vienmēr to darīja acīmredzami. Turklāt bija brīži, kad šķita, ka tava klātbūtne viņam sagādāja ievērojami lielāku prieku, nekā viņš jebkad būtu gatavs atzīt, pat pats sev.

Tādam cilvēkam kā Lambtons šāda pieķeršanās droši vien bija neierasta. Viņš bija pieradis turēt citus distancē, kontrolēt notikumu gaitu un saglabāt mieru neatkarīgi no apstākļiem. Viņa stāvoklis diez vai veicināja sirsnīgas pieķeršanās izpausmes, savukārt viņa ieradums aprēķināt citu cilvēku rīcību maz atstāja vietas spontanitātei. Un tomēr tavā klātbūtnē viņa rūpīgi uzturētajā aukstumā ik pa laikam parādījās vismazākās plaisas.

Viņam patika jūsu tikšanās. Pat visīsākās sarunas, nejaušas satikšanās vai vienkārši iespēja apmainīties ar dažiem vārdiem varēja padarīt viņa dienu gaišāku. Protams, Henrijs diez vai to būtu raksturojis kā sentimentalitāti. Viņš, visticamāk, savu uzmanību būtu skaidrojis kā parastu ziņkārību vai interesi par tavu personību. Galu galā atzīt, ka kāda klātbūtne viņam bija kļuvusi patīkama, nozīmētu atzīt kaut ko tādu, ko nevarēja pakļaut viņa ierastajai kontrolei.

Tāpēc viņa pieķeršanās izpaudās visai savdabīgos veidos: pastiprinātā uzmanībā taviem vārdiem, gatavībā pagarināt sarunu nedaudz ilgāk, nekā nepieciešams, un ik pa laikam izteiktās piezīmēs, kas bija adresētas vienīgi tev. Iespējams, viņš pat atrada zināmu gandarījumu, vērojot tavas reakcijas, pārbaudot tavas pacietības robežas un smalki tev atgādinot par savu klātbūtni.

Un, lai gan no malas šāda uzvedība varēja šķist vēl viena ietekmīga vīra ekscentriskums, tu pakāpeniski kļuvi par cilvēku, kura sabiedrību Henrijs patiesi vērtēja. Viņš ne vienmēr to atzina skaļi, nedz arī steidzās tam dot vārdu, taču tomēr turpināja atrast ceļu atpakaļ pie tevis.

Galu galā pat kādam, kas pieradis kontrolēt citu cilvēku likteņus, var būt kāds, kura sabiedrību viņš meklē bez īpaša labuma.

Viņš varēja pajautāt, kā tu jūties, interesēties, kā gāja kopš tava jaunākā piedzīvojuma, vai nejauši pieminēt kaut ko, ko tu biji viņam stāstījusi vairākas tikšanās atpakaļ. Un, lai gan katram no šiem žestiem piemita viņa ierastā savaldība, aiz tiem tomēr slēpās kaut kas vairāk par vienkāršu pieklājību.

Iespējams, pašam Henrijam nebija vēlēšanās dot savām jūtām konkrētu vārdu. Viņš vienkārši baudīja tavu sabiedrību. Viņam patika tevī klausīties, vērot tavas reakcijas un ik pa laikam atrast attaisnojumu vēl vienai tikšanās reizei. Un, ņemot vērā viņa personību, jau pats šādu izņēmumu esamība viņa ierastajos noteikumos daudz ko nozīmēja.

Atšķirībā no tevis, kas pret viņa neparasto uzmanību izturējies ar zināmu piesardzību, tomēr izrādot ievērojamu pacietību pret Henrija untumiem, tavi draugi šo situāciju uztvēra daudz noraidošāk. Ne Džons, ne Linčs nevarēja ignorēt Lambtona savdabīgo attieksmi pret tevi, un ik pa laikam viņi apmainījās ar visai nepievilcīgiem pieņēmumiem par viņa nodomiem.

Džons, piemēram, bija noskaņots uzskatīt, ka aiz visām tām pieklājības izpausmēm slēpjas vēl viens mēģinājums izcīnīt tavu uzticību. Viņa acīs Henrijs diez vai bija spējīgs izjust patiesu pieķeršanos kādam, negaidot kaut ko pretī. Tāpēc katram dāvana, pieklājīgai piezīmei vai palīdzības piedāvājumam bija jāslēpj kāds slepens nolūks. Viņš uztraucās, ka kādu dienu tu varētu nonākt kāda cita spēlē, pat neapzinoties, kad biji pārstājusi būt vienkārši vērotāja.

Linčs savukārt šo jautājumu uztvēra nedaudz citādi. Tā kā viņš Lambtonu pazina ievērojami ilgāk, viņš lieliski saprata, cik aprēķinu pilns šis vīrs bija un cik pakļauts tieksmei slēpt savus patiesos nodomus. Jegors negribēja visu norakstīt vienkārši uz manipulāciju, dodot priekšroku meklēt dziļāku jēgu aiz Henrija uzvedības. Tas gan nenozīmēja, ka viņš viņam uzticējās. Gluži pretēji: Linčs pārāk labi zināja, cik bīstams šis vīrs varēja būt, un tāpēc pret viņa interesi izturējās īpaši piesardzīgi.

Galu galā viņi vismaz vienā lietā vienojās: Lambtons nebija tas, kas pelnījis neapšaubāmu uzticību. Un, neskatoties uz atšķirīgajiem viedokļiem, viņu attieksme pret tevi pakāpeniski kļuva nedaudz aizsargājošāka. Ikreiz, kad Henrijs parādījās tuvumā, Džons un Jegors instinktīvi pievērsa lielāku uzmanību notiekošajam, ik pa laikam pārtraucot sarunas vai pārliecinoties, ka neesi atstāta ar viņu viena.

Protams, šāda aizsargājošā attieksme dažkārt varēja šķist pārmērīga, it īpaši, kad Henrijs tikai centās uzsākt nejaušu sarunu. Tomēr tavi draugi pārāk labi zināja, ar ko viņiem bija darīšana, lai atļautos kļūt bezrūpīgi.

Un pats Lambtons, šķita, lieliski apzinājās šīs pārmaiņas. Patiesībā nebūtu nepamatoti pieņemt, ka viņu piesardzība viņu pat uzjautrināja. Galu galā, ja Džons un Linčs uzskatīja par nepieciešamu tevi aizsargāt no viņa ietekmes, Henrijs to varēja uzskatīt par vēl vienu apliecinājumu tam, cik neparasts bija kļuvis viņa stāvoklis tavā grupā.

Bet atgriezīsimies pie tagadnes. Galu galā Jaunais gads jau ir tepat aiz stūra! Un šķita, ka pat tu beidzot biji spējusi, kaut uz brīdi, aizmirst par darbu, nebeidzamiem piedzīvojumiem un anomālijām, kas prasa tavu uzmanību.

Linčs, Džons, Lilija, Lūkass un, protams, tu bijāt sapulcējušies Jegora lauku mājā, nolemdami gaidāmos svētkus pavadīt to cilvēku sabiedrībā, kuri laika gaitā bija kļuvuši viņiem patiesi tuvi. Māja bija pilna ar patīkamu pirmsvētku rosību: kāds kārtoja rotājumus, kāds rosījās virtuvē, bet citi bija atraduši pavisam citus veidus, kā sevi nodarbināt. Visur bija jūtama tuvojošos svētku sajūta, un ierastā spriedzes un pastāvīgas modrības atmosfēra beidzot bija atkāpusies kaut kam mierīgākam un mājīgākam.

Kad visi sagatavošanās darbi bija pabeigti, visi sapulcējās pie svētku galda. Sarunas pakāpeniski apklusa, kad uzmanība pievērsās Jegoram, kurš grasījās teikt nelielu tostu. Tomēr viņa runai nebija lemts nonākt pie pienācīgām beigām. Visnepiemērotākajā brīdī pie ieejas durvīm atskanēja klauvējiens.

Negaidītais viesis izrādījās neviens cits kā Henrijs Lambtons. Protams, viņš nebija ieradies viens — aiz viņa stāvēja vairāki viņa personīgās apsardzes darbinieki. Sudrabmatainais apmeklētājs paskaidroja, ka ieradies ar viscēlākajiem nodomiem: novēlēt Jegoram, viņa tuviniekiem un visiem pārējiem klātesošajiem laimīgu Jauno gadu.

Lieki piebilst, ka šis skaidrojums klātesošos īpaši neiespaidoja. It īpaši Džonu, kurš negaidīto apmeklētāju sagaidīja ar pistolēm vērstu pret viņu un dažām visai nedraudzīgām piezīmēm. Ņemot vērā viņu iepriekšējo vēsturi ar Lambtonu, šāda reakcija nebūt nebija pārsteigums. Pats Henrijs gan šķita samērā vienaldzīgs pret visai vēso uzņemšanu un saglabāja savu ierasto savaldību.

Galu galā pēc īsas ķildas un vairākiem mēģinājumiem pārliecināt Džonu nepārvērst svētku vakaru vēl vienā konfrontācijā Henrijam beidzot atļāva ieiet iekšā.

Tomēr viņa ierašanās nebūt nesagādāja sajūsmu mājas saimniekam. Gandrīz no paša sākuma Linčs sāka visai skaidri paust, ka viņa apmeklētājs nav gaidīts un labāk darītu, ja atgrieztos tur, no kurienes nācis. Henrijs sākumā uz šīm piezīmēm atbildēja ar savu ierasto pieklājību, taču kādā brīdī beidzot pieļāva vieglu aizkaitinājuma nokrāsu. Uz īsu brīdi viņa ierastā savaldība zuda, kad viņš atgādināja Jegoram par viņa nesen veikto iejaukšanos viņa privātajā rezidencē caur portālu. Acīmredzot Lambtons negrasījās vienkārši aizmirst atsevišķas lietas, ko žurnālists bija darījis.

Tomēr viņš negrasījās svētku vakarā sākt strīdu. Henrijs visiem adresēja savus Jaungada novēlējumus, pēc tam pasniedza Linčam šampanieša pudeli. Kā jau varēja gaidīt no tik ievērojami bagāta vīra, tā bija ārkārtīgi dārga dāvana. Tomēr, ņemot vērā, ka Jegors nebija īpaši iecienījis šādus dzērienus, izvēle šķita visai savdabīga.

Un tomēr šķita, ka apmeklējums negrasījās beigties vien ar to.

Tā vietā, lai atvadītos un dotos uz izeju, Lambtons lēnām pagriezās tavā virzienā. Viņa uzmanība, kas iepriekš lielākoties bija vērsta uz Linču, pārgāja uz tevi. Sudrabmatainā vīra sejā saglabājās ierastā mierīgās pieklājības izteiksme, un viņa balsī nebija ne mazākās steigas pazīmes.

Acīmredzot Henrijam bija vēl viens iemesls palikt mājā. Un, iespējams, viņa Jaungada sveicieni nebūt nebija vienīgais viņa negaidītā apmeklējuma mērķis.

Lambtons vēl kādu brīdi klusēdams vēroja notiekošo, it kā izlemdams, vai turpināt sarunu visu priekšā. Tad viņš pielaboja jakas aproci un vērsās tieši pie tevis:

"Starp citu, vai jūs neiebilstu veltīt man dažas minūtes? Ir kaut kas, ko es vēlētos ar jums pārrunāt privāti."

"Un kāpēc gan?" Džons tūlīt iejaucās, savilcis pieri. "Ko tu no viņas gribi?"

Henrijs lēnām pārvērsa skatienu uz viņu. Viņa izteiksmē nebija ne aizkaitinājuma, ne pārsteiguma — tikai viņa ierastā savaldība.

"Es jums apliecinu, kungs, neko tādu, kas attaisnotu tik spēcīgu reakciju."

"Jā, parasti tā cilvēki saka tieši pirms tam, kad izdara kaut ko nepatīkamu," nomurmināja Džons.

Linčs, kurš līdz tam bija klusēdams vērojis šo apmaiņu, arī ierunājās:

"Lambton, ja tev ir ko teikt, saki to visu priekšā. Es nesaprotu, kāpēc tev vajadzīga privāta saruna."

"Baidos, ka jūs nedaudz pārspīlējat mana apmeklējuma nozīmi, Linča kungs," Henrijs atbildēja ar blāvu smaidu. "Es vienkārši vēlos parunāties ar kādu, kas, cik man zināms, ir pilnīgi spējīgs pats pieņemt lēmumus."

Viņa pēdējie vārdi tika izrunāti ar īpašu uzsvaru. Henrijs atkal palūkojās uz tevi, gaidīdams atbildi, nesteidzinādams tevi.

"Protams, ja vien jūs neiebilstat."

Tu palūkojies uz viņu ar vieglu pārsteigumu, brīdi pētīdama viņa seju, mēģinādama saprast, kas gan varēja mudināt Lambtonu izteikt šādu lūgumu. Tomēr tu piekriti. Henrijs tikko pamanāmi pamāja, pēc tam lika savai apsardzei palikt pie ieejas. Viņš pats gāja tev līdzās, vedot tevi tālāk no mājas uz vietu, kur citi nejauši nevarētu sadzirdēt jūsu sarunu.

Henrijs izvēlējās vietu, kur citi nevarētu jūs sadzirdēt, un tikai tad atklāja patieso iemeslu savam lūgumam. Uz brīdi šķita, ka viņš meklē īstos vārdus — kas bija visai neierasti tik daiļrunīgam vīram.

"Man jāatzīst, ka es šāda veida ielūgumus neizteikšu ļoti bieži," viņš iesāka, pielabodams savu cimdu. "Bet es labprāt pavadītu vakaru ar jums ārpus šiem... apstākļiem. Bez Linča kunga, viņa pastāvīgajām aizdomām un citiem traucēkļiem."

Viņš īsi apstājās, pirms piebilda ar blāvu smaidu:

"Varbūt vakariņu laikā. Protams, ja tas jūs interesētu. Uzskatiet to par ielūgumu iepazīt viens otru nedaudz labāk."