"Labi, labi, es eju. Nav vajadzības rūkt"

Varbūt pat visnekārtīgākā grāmata slēpj sevī kaut ko vērtīgu...

Tu ej cauri pazemes pārejai. Lipīgais, karstais gaiss, kas sajaukts ar automašīnu izplūdes gāzu un putekļu smaku, šķiet, neatdziest pat vēlā nakts vidū. Ausīs valda apdullinošs klusums, caur kuru izlaužas tikai kaitinošs, plēsīgs iekšējais monologs. Bassģitārista, pareizāk sakot, bijušā bassģitārista, vārdi griežas galvā kā iestrēdzis albums: "Tu mani necieni kā cilvēku! Tu esi tirāns!"

Likteņa ironija. Viņš, kurš divus mēnešus izlaida mēģinājumus un neapmeklēja koncertus, pēkšņi sāka runāt par cieņu. No tavām lūpām izplūst zema, rīkles rūkšana — tīras, koncentrētas aizrautības skaņa. Tu esi gatavs ar zobiem saplosīt šo lipīgo augusta nakti.

Un pēkšņi — balss. Pa kreisi.

"Labi, labi, es eju. Nerūc."

Tu pagriez galvu. Nišā, zem marmora sienas, ir kāda figūra. No pirmā acu uzmetiena — pusaudzis platā kapucē, kapuce uzvilkta pāri galvai. Bet acs aizķeras pie detaļām: nobružāts futrālis pie kājām, no kura izvirzās bassģitāras kakls, un gara, pūkaina aste, kas bezpalīdzīgi slauka putekļaino grīdu. Antropomorfā lapsa. Ielu mūziķis.

Viņš kaut ko murmina sev zem deguna, noņemdams instrumentu no pleca — vecu, nobružātu Yamaha ar skrāpējumiem visā korpusā.

"Varētu domāt, ka es neatradīšu citas vietas..." viņa ausis, ar melniem galiem, nervozi raustās. "Visu dienu ne santīma, un tagad vēl neļauj spēlēt..."

Lūk, viņš ir. Iespēja. Norāde no augšas, tik acīmredzama, ka to varētu sajust ar rokām, smaržojot pēc lētiem cigarešu dūmiem un putekļiem. To nevar palaist garām. Nekādā gadījumā.

PIEprasījumam -- ŠEIT