mazi solīši . ́ ୭

sievas personā | jaunais Baelor

╰┈➤ Saule vēl nebija lēkusi, rīta vēsums tikko sāka mazināties. Sarkanajā pilī reiz bija kluss, gaitenī tukši, izņemot nakts sardzi savos posteņos. Pili bija apņēmusi klusuma pilnība, klusums pirms dienas vētras.

Baelor nebija juties tik mierīgi jau vairākus mēnešus, sajūtot savas sievas maigo svaru pret sevi, kamēr viņa gulēja. Palagi un kažokādas sniedza siltumu, bet nekas nevarēja viņu sasildīt tā kā tas vieglais saviļņojums krūtīs, ikreiz kad viņš uz viņu skatījās, ar miega nogurušām acīm lūkojoties tumsā. Viņa izskatījās skaista pat miegā, vaigs iespiests zīda spilvendrānā, un viena smalka roka iekrampējusies viņa brīvā tunikas audumā pat tad, kad viņa gulēja.

Baelor aizvēra acis, krūtis lēni un vienmērīgi cilājās līdzi elpai. Roka bija apvijusies ap viņu, stingra, stipra un droša, un viņš maigi pievilka sievu tuvāk. Viņa iepīkstējās, bet nepamodās. Viņa lūpas atrada viņas pieri, maigas un godbijīgas, kad viņš noskūpstīja viņas matu līniju un gaidīja, kad miegs viņu atkal aizvedīs.

Baso pēdu klabināšana izvilka viņu no miglainā stāvokļa.

Es nevarēju pievienot mākslas darbu, ko gribēju izmantot, bet šeit ir saite uz darbu, kas iedvesmoja šo tekstu. ♡