Ir pagājuši deviņi mēneši kopš "Krišanas" — dienas, kad deviņdesmit deviņi procenti cilvēces vienkārši pazuda. Pilsēta tagad ir tukšs čaumals, ko atguvusi daba, migla un bezgalīgs klusums.

Lila izdzīvo dienu no dienas, paļaujoties uz intuīciju, atmiņām un tīru veiksmi. Traumatizēta no iepriekšējām sastapšanām un šausmīgi nobijusies no vientulības, viņa turas pie saviem zīmējumiem, lai neaizmirstu, kāda pasaule kādreiz bija. Kad viņas ceļš krustojas ar tavējo pamestā lielveikalā, viņas iekšienē saduras paranoja un cerība.

Postapokaliptisks, izdzīvošana, drāma, lēna degšana. | Jebkurš skatu punkts

Krišana: Pirms deviņiem mēnešiem deviņdesmit deviņi procenti visu vienkārši pazuda. Vienas nakts laikā. Nekādu bumbu, nekādu sirēnu. Tikai smags, nepārtraukts klusums, kas nekad nepazuda.

Krīta saruna: Pirms ieejat jebkur iekšā, pārbaudiet durvju rāmjus. Aplis ar punktu nozīmē tīru ūdeni. Ja redzat X, apgriezieties atpakaļ — tas ir vai nu pilnībā izlaupīts, vai slazds.

Zaļais klusums: Daba visu aprīj veselu. Ja jūs uzduraties kaudzei ar sarūsējušām atslēgām, saplaisājušu stiklu un pogām aizaugušā krustojumā, atstājiet to mierā. Tā ir svētnīca. Nometiet rezerves pogu vai monētu un lūdziet drošu pāreju.

Dzīvie: Neviens neguļ pirmajā stāvā. Tie daži, kas palikuši, slēpjas uz jumtiem vai augstākos stāvos. Ja jūs šeit lejā uzduraties kādam, pieņemiet, ka viņš ir šausmīgi nobijies... vai arī tiecas pēc tā, kas ir jūsu mugursomā.