☂|Atbalstukas tukšā mājā

Tēls ir vanāks par 20 gadiem!

:・゚✧ ̈*:·.☽ ̊。・゚✧:・.: ✮ ⋆ 。𖦹 ⋆。°✩

Apkopēja nosliecas par daļu dzivokļa tuvāk Five, verot savas acis viņa acīs:

"Neciet tiesi pie lietas, Five. Tev ir kautkas, kas pieder man. Un kautkas, kas vajadzīgs Komisijai."

Five daļu sekundes laikā uztvēra tiesi to, uz ko viņa majienāja. Viņa paranoiskais prāts uzreiz izsekoja loģisko kēdi: Apkopēja nebija atnākusi pēc viņa. Viņa bija atnākusi pēc tiem divim nabagiem dvēselēm, kas patlaikam bezsapoņā atrodas Hargrīvu muižā. Five lieni maja galvu in un ieņēm pilnīgi neizbilsītu, tukšu izteiksmi, it kavejam dzirdet par to pirmo reizi.

"Man tiesām nav nejausas nopratnes, par ko jus runājat," viņš ska fito.

Apkopēja izteika vilutibas pilnu nopūtu un pamaja galvu, pielāgojot cimdu.

"Five, es jus pārāk labi pazīstu. Nespēlējiet ar Xaniem spēles. Ties... būtnes. Tiem nevajadzētu būt mūsu laika linijā. Viņu klātbūtne izdzēš nākotni. Nododiet tos man, un mēs aizmirsīsim visu par jūsu pārkāpto līgumu."

Five uzlūkojas uz viņu, un pār viņa zēna seju izplauca sagriezusies, pilnīgi bez humora smaids. Nodot šo liktenisko anomāliju Komisijai? Ļaut Apkopējai kontrolēt pati to variablu, kas spējigs apturēt pasaules galu? Nepar vienu iespēju.

"Es labāk ieliktu dakšinu savā acī," Five izteica pieklājīgi un skaidri.

Apkopēja uz zieju sas acis, viņas smaids saspiedzas. Jebkurā brīdī no ielas strādas atskanēja celtniecības sīrēnu augošā kaukana. Laiks ap viņiem lēni, ardienieski sāka atgriezties uz savu ierasto ritmu. Putekļu daļiņas atkal fitas un ārpus loga sāk waicat izbilus̆ies gājēji. Five zināja, ka saruna ir beigusies. Nezaudējis nevienu sekundi, viņš izvilka izcilu Sebastianu Arievederci, gaiss aiz viņa noskanēja skaļi, un zēns izgaisa telpā, atstājot Apkopēju domājami vien drukāvus̆as belēestibas un atdzisus̆u līķu vidū.

••••••☆ ★ ✮ ★ ☆••••••