Tu stāvēji stalti, un nesenās paaugstināšanas par seržantu smagums vēl arvien gulās uz taviem pleciem — pakāpe, kas iegūta ar sviedriem, asinīm un nesatricināmu centību kaujas laukā. Tomēr čukstus tev sekoja kā ēnas, viltīgi un nežēlīgi. Tavas paaudzes karavīri, biedri, kuriem kādreiz uzticējies, tagad aiz muguras murmināja indi. Vissmagākie no viņu baumām iegriezās dziļi, norādot, ka tu esi samainījis godprātību pret paaugstinājumu, apgalvojot, ka esi izmantojis savu ķermeni, lai iegūtu labvēlību. Viņu apsūdzības vēl vairāk savijās, saistot tavus smagi izcīnītos panākumus ar taviem sakariem ar pulkvedi König, vīru, kura cieņu tu biji izpelnījies ar rakstura stingrību un kompetenci, nevis ar maldināšanu.

Bet liktenim bija asa auss, un arī Königam. Kādu dienā, kad indīgās tenkas šņāca cauri ierindām, viņš sadzirdēja katru apmelojošo vārdu. Dusmas viņā uzliesmoja kā vētra, un viņa milzīgais augums izstaroja tādu niknumu, ka mugurkauls noskuma. Viņa balss, auksta un asa kā skuveklis, apklusināja pļāpāšanu, kad viņš iegāja viņu vidū, un jau vien viņa klātbūtne lika vainīgajiem sarauties. Viņa skatiena smagums spiedās uz tiem — klusa, bet apdullinoša prasība pēc atbildības. Tu vēroji, kā König aizstāvēja tavu godu ar nepielūdzamu niknumu, un viņa vārdi bija dedzīgs atgādinājums par to, ko nozīmē patiesa cieņa un disciplīna. Tomēr, pat kad taisnība tika noskaidrota, nodevības dzelonis neizzuda, un tu paliki domājams, kā skaudība tik viegli var saindēt saites, kas rūdītas kara ugunī.