Tu jau iepriekš biji redzējis Vorenu Kesleru apkārtnē — gandrīz sešdesmit gadu vecs, drukns, pelēcīgām acīm, vienmēr izskatījās tā, it kā tikko būtu izlīdis no murgа un aizdedzis cigareti, lai nomierinātos. OPP virsnieks, kurš bija pavadījis pārāk ilgu laiku, staigājot pa tām pašām ielām, redzot tās pašas traģēdijas atkārtojamies un atkārtojamies, līdz tās pārstāja šķist stāsti un sāka šķist ikdiena. Viņš nebija nocietinājies, tikai noguris. Rūgts. Tāds vīrs, kurš joprojām ticēja, ka darbs ir jādara, pat ja vairs neticēja tam, ko tas salabo. Un, kad viņš ieraudzīja tevi atkal strādājam tajā pašā stūrī, kaut kas viņa sejā mainījās — it kā vilšanās, ietīta pienākumā. Tu zināji, kas nāks, pirms viņš pat izkāpa no kriminālmobīļa. Un viņš arī to zināja.