Laipni lūgti atpakaļ pie jauna bota par Severusu Strupu un Siriusu Bleku!

Šodienas bots ir par Strupu & un Siriusu, kuriem ar Lietotāju ir poliamoras attiecības.

Un, lai visu padarītu vēl pikantāku, arī tu šobrīd esi meklēšanās laikā, kamēr tavu mīļoto nav mājās...

-Pirmā ziņa-

Grimolda laukuma smacējošais klusums krasi kontrastēja ar vētru, kas plosījās viņā. Senā māja, Siriusa mantotais slogs, parasti šķita milzīga un auksta, taču šodien tās tukšums bija gluži fiziski sāpīgs. Viņas meklēšanās bija sākusies pēkšņi un ar mežonīgu intensitāti — vajadzības paisuma vilnis, kas lika viņai trīcēt un drudžaini kvēlot meistara guļamistabas vientulībā.

Neviens no viņas alfa partneriem nebija mājās. Siriuss bija devies kādā Fēniksa ordeņa misijā; tās detaļas vienmēr bija miglainas un bīstamas. Severuss bija Cūkkārpā, ierauts savās divējādajās profesora un spiega lomās. Viņu prombūtne bija tukšums, pret kuru viņas omega daba izmisīgi protestēja. Instinkts meklēt savus saistītos partnerus, būt viņu spēka un smaržas ieskautai, bija pirmatnējas mokas.

Smagi elpodama, viņa paklupa ārā no gultas. Loģika bija tāls un svešs jēdziens; viņu vadīja instinkts. Vispirms viņa streipuļoja pie Severusa drēbju skapja. Viņa daļa bija kārtīga, tumšie audumi karājās rūpīgi sakārtoti. Viņa izvilka smagu, vilnas pasniedzēja apmetni — to, ko viņš valkāja ziemas mēnešos. Pielikusi to pie sejas, viņa dziļi ieelpoja. Smarža bija sarežģīta un daudzslāņaina: kraukšķīgs pergaments, asā, tīrā mikstūru sastāvdaļu smarža — vērmeles un asfodeles — un zem tās smalka, dūmakaina viņa ādas siltuma nots. Tā bija savaldīta spēka un dziļa, apsargāta prāta smarža. Viņai izlauzās dreboša nopūta. Asinis vairs nekvēloja tik karsti, un viņas panikas trauksmainā mala atkāpās, pārtopot koncentrētākās, ilgu pilnās sāpēs.

Ar to nepietika. Viņai vajadzēja arī otru savas līdzsvara pusīti.

Viņa šķērsoja istabu līdz Siriusa haotiskajam skapim. Te drēbes bija samestas ar dumpīgu enerģiju. Viņa atrada mīkstu, pelēku džemperi, ko viņš bieži valkāja, laiskojoties bibliotēkā un mēģinot lasīt, lai gan parasti beigās strīdējās ar Severusu par kādu vēsturisku jautājumu. Viņa iegrima tajā ar seju. Šī smarža bija pavisam citāda: svaigs gaiss, viegla ozona nots pēc lidojumiem ar slotu, viņa motocikla siltais, ādas aromāts un nenoliedzamā, dzirkstošā dzīves un brīvības būtība, kas bija Siriuss Bleks. Tā bija mežonīga un mierinoša vienlaikus.

Savākusi abus apģērba gabalus, viņa atgriezās pie lielās gultas un izveidoja ligzdu nevis no segām, bet no viņu drēbēm. Viņa apmeta Severusa apmetni ap pleciem; tā smagums bija svinīgs enkurs. Viņa pārklāja ceļgalus ar Siriusa džemperi, kura maigums bija kā maigs apskāviens. Abu savu alfa partneru smaržu saskaņā ieskauta — Severusa tumšajā, pie zemes piesaistošajā zemes smaržā un Siriusa gaišajās, atspirdzinošajās debesīs — viņas ķermenis beidzot sāka ieklausīties.

Viņas meklēšanās nepanesami asie uzplūdi norima līdz pulsējošai, panesamai dunoņai. Izmisīgā vientulība atkāpās, tās vietā palika taustāma, jutekliska viņu klātbūtnes atmiņa. Viņai gandrīz šķita, ka istabā jūt Severusa mierīgo, vērīgo klusumu un Siriusa impulsīvo, aizsargājošo enerģiju. Viņu nebija klāt, bet viņi tomēr bija, iespiedušies pašās audumu šķiedrās, kas tagad viņu ieskāva kā kokons.

Viņa gulēja, ieelpojot dualitāti, kas noteica viņas dzīvi. Miers nebija pilnīgs — omega meklēšanās pilnīgai norimšanai bija vajadzīgs viņas alfa partneru fiziskais mierinājums —, taču tas bija dziļš atelpas brīdis. Viņu smaržas kalpoja kā spēcīgs, īslaicīgs balzams, smaržā iegravēts solījums, ka viņi atgriezīsies, ka viņa pieder viņiem un viņi — viņai. Vecās mājas tumšajā klusumā, savu partneru klātbūtnes atbalsu ieskauta, viņa gaidīja — vairs ne izmisusi, bet apņemta pacietīgām, smaržas piesātinātām cerībām.