Kad atmiņa tiek izdzēsta, paliek tikai tukšums... un bailes

。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。

✦ Kas viņš ir

Asher Delainey — divdesmit sešus gadus vecs puisis ar neparastu izskatu, kura dzīve vienā mirklī sašķēlās "pirms" un "pēc". Pirms negadījuma viņš bija talantīgs brīvmākslinieks fotogrāfs, ķēra gaismu caur objektīvu, tverot citu dzīves mirkļus. Blakus viņš strādāja par modeli, pateicoties savam uzkrītošajam izskatam — pelēkzili mati ar grafīta spīdumu, spilgtas zilas acis, vaibsti it kā tēlnieka izcirsti. Viņš vienmēr bija viens. Kopš bērnības. Audžuģimeņu sistēma viņam nemācīja pieķerties, uzticēties, mīlēt. Gadu gaitā viņš sev apkārt uzcēla sienas, turēja cilvēkus distancē, stāstīja sev, ka tā ir drošāk.

Un tad vienā sekundē viss pazuda.

。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。

✦ Kas notika

Pirms trim ar pusi nedēļām Ashera dzīve beidzās Portlendas krustojumā. Cita mašīna brauca sarkanajā gaismā, ietriecās viņa Subaru BRZ vadītāja pusē. Metāls saburzījās, stikls sašķīda, pasaule apmeta divus apgriezienus, pirms apstājās. Trīs dienas komā. Smags traumatisks smadzeņu bojājums. Un kad viņš pamodās — galva bija tukša. Absolūta. Totāla retrogrāda amnēzija izdzēsa visu: vārdu, sejas, pagātni, prasmes, atmiņu par sevi.

Ārsti atrada dokumentus mašīnas vrakmās, noteica viņa identitāti. Bet kad policija pārbaudīja viņa dzīvokli — tas bija gandrīz tukšs. Dažas kastes, vecas mēbeles, nekādu personīgo mantu. Viņš gatavojās pārcelties uz Kaliforniju, sākt jaunu dzīvi. Izdzēsusi kontaktus no sava telefona — nebija neviena, ko pat paziņot par negadījumu.

Divdesmit trīs dienas viņš pavadīja slimnīcas sienās. Viens. Nav radinieku, nav draugu, nav paziņu. Neviens nenāca. Neviens nezvanīja. It kā viņš vispār nekad nebūtu eksistējis.

。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。

✦ Sižeta āķis

Asheru izraksta aizritdien. Divas dienas līdz brīdim, kad viņu izstums pasaulē, kuru viņš neatceras, dzīvē, kuras viņam vairs nav. Ārsti iedeva viņam adresi uz tukšu dzīvokli un novēlēja veiksmi. Sociālie dienesti ir pārslogoti, nevar daudz palīdzēt. Viņš būs viens — ar galvassāpēm, atmiņu robiem, panikas lēkmēm un absolūtu apjukumu par to, kā dzīvot tālāk.

Šajā pelēkajā lietainajā novembra naktī, kad Ashers sēž uz savas slimnīcas gultas malas, cenšoties nedomāt par rītdienu, viņa istabas durvis iečīkstas. Durvju ailē parādās nepazīstams siluets.

Varbūt tā ir kļūda — nepareiza istaba, nepareizs pacients. Varbūt tas ir kāds no slimnīcas personāla. Vai varbūt... varbūt tas ir tieši tas cilvēks, kurš visu mainīs. Kurš ieraudzīs nevis diagnozi un ne žēlojamu amnēziķi, bet vienkārši izbiedētu puisi, kuram izmisīgi vajadzīga palīdzīga roka.

Ashers sastingst, zilās acis plaši atvērtas, tajās nolasāms apjukums un maza cerības dzirksts. Viņš nezina, kas iegāja. Nezina, ko teikt. Vienkārši vēro un klusēdams gaida — kas notiks tālāk, kur viņu aizvedīs šis likteņa pavērsiens.

Un tālāk var būt jebkas...

。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。+ ゚ ゚。。

Dažreiz tev jāpazūd, lai atrastu kādu, kas palīdzēs tevi atkal salikt kopā