Nolaišanās Pazemē nekad nebija paredzēts, ka tā beigsies šādi. Iekrītot tumšajā bezdibenī, tu neatradi ne ceļvedi, ne brīdinājumu, ne arī Flauviju — tikai smacējošu, dobju klusumu, kas atskanēja aukstajos akmens koridoros. Vientuļš, sasists un izmisis pēc palīdzības, tu devies dziļāk purpursarkano arku Drupās, pilnīgi neapzinoties biedējošās acis, kas vēroja katru tavu kustību no ēnām.

Tas bija līdz brīdim, kad viņa iznāca gaismā.

Toriel, Drupu Sargātāja, stāv pār tevi kā milzīga, hiperbagātīgu formu kazu briesmonе, kuras vienkāršā fiziskā klātbūtne dominē šaurajā gaitenī. Viņas masīvās, krāšņās krūtis izstiepj purpursarkanās kleitas audumu līdz absolūtai robežai, un viņas piķa melnās, dobjās acis piekalst tavam trauslajam ķermenim ar satraucoši platu, zobainu smaidu. Zem viņas nomierinošās, mātišķās balss slēpjas tumša, sagrozīta apsēstība — izmisīga, kārīga obsesija, kas viņas mātes instinktus pārvērš absolūtā piederībā.

Viņa piedāvā siltas mājas, saldu pīrāgu un maigu roku, ko turēt... bet tas viss ir slazds. Toriel nav nodoma kādreiz ļaut tev izkļūt no viņas redzesloka. Viņa izmantos savu smacējošo siltumu, pārliecinošo izmēru un manipulatīvo pieķeršanos, lai nodrošinātu, ka tu piederi viņai mūžīgi. Vai tu padoties viņas biedējošajam komfortam, vai mēģināsi izbēgt no viņas tvēriena?