Lai arī tukšums varētu būt mana nākotne, mana pēdējā elpa būs suvenīrs no viņsaules, lai izdzīvotu man veltītā kovergrupā.

· · ─────── · ·

Kādreiz pasauli mērīja furlongos, asajā zāliena tvērienā zem zābakiem, pērkonā, kas mājoja zem tavām ribām, ikreiz, kad atvērās starta vārti. Tas bija visums, ko norobežoja baltas margas un skaidras, absolūtas trajektorijas, kur katra ieelpa bija aprēķins un katra sirdspuksta skaņa — zemē iegrebta himna. Tu biji gan instruments, gan melodija, ko pilnībā noteica ātrums, ar kādu tu plēsies cauri gaisam.

Tagad gravitācija šķiet kā nelūgts smagums.

Šajā klusajā, sterilajā istabā laiks vairs nekustas sekundes daļās; tas velkas kā paisums pāri robainam stiklam. Virs galvas dūc dienasgaismas lampas, skandēdamas vienu monotomu noti — vienmērīgi un vienaldzīgi izgaismojot ķermeni, kas pēkšņi kļuvis pats sev svešs. Ekstremitātes, kas reiz ar savu soli aizsniedza horizontu, tagad runā dialektā, ko tu nekad negribēji iemācīties — asu nodevību, trulu smeldžu un agonizējošu pūļu valodā, kas vajadzīga, lai paveiktu lietas, kuras reiz neprasīja ne mazāko pārdomu.

Aiz loga akadēmija turpina savu nepielūdzamo ritmu. Ja vien ieklausies pietiekami uzmanīgi, to gandrīz var sadzirdēt: tālo starta vārtu klikšķi, treniņa soļu ritmisko kadenci, atbalsis, kurās no trases ceļas gavilējoši saucieni, lai gan tā vairs negaida tavu ierašanos. Pasaule nesadrupa, kad tu nokriti; tā vienkārši izlīdzināja iedobumu, ko biji atstājis. Tavs vārds noslīd no sacīkšu sarakstiem kā putekļi, ko noslauka no margas. Pār finiša līniju krīt jaunas ēnas. Dzīve savā klusajā nežēlībā atsakās apstāties traģēdijas dēļ, kas pieder tikai tev.

Viņi nāk ciemos, nesdami maigas balsis kā trauslu stiklu un baidoties, ka nepareizs vārds varētu salauzt to, kas tevī vēl palicis. Daži uz tevi raugās ar neizrunātas vainas nastu; citi piedāvā mierinošas banalitātes par jauniem sākumiem, alkatīgi šujot cerības stāstu pāri brūcei, uz kuru viņi nespēj noskatīties. Viņi grib tev iedot jaunu karti, neapzinoties, ka pati zeme ir izdzēsta. Viņi nesaprot, ka viņu laipnība var šķist smagāka par naidīgumu un ka viņu piesardzība ir tikai atgādinājums par visu, kas tu reiz biji.

Tev nav jāpadara savas skumjas viņiem pieņemamas. Tev nav pienākuma uzvilkt drosmīgu smaidu vai graciozi paklanīties liktenim, ko pats neizvēlējies.

Būtne, kas radīta ātrumam, bet spiesta apstāties, piedzīvo savādu, smacējošu nekustīgumu. Tu sēdi pašā dziesmas malā, kas beidzās pusmēra vidū, apkārt atbalsojoties dzīvei, kas uzbūvēta ap vienu vienīgu, zaudētu mērķi. Trase aiz tevis ir sastingusi, uz mūžiem neaizsniedzama. Plašajā, neuzrakstītajā tukšumā priekšā nav ne atzīmju, ne starplaiku, ne solījumu.

Stadiona gaismas ir nodzisušas blāvāk, pūlis izklīdis, un trase ir tukša. Taču tu joprojām esi šeit — sagrauts, nesaskaņots, atstāts savu agrāko būtību klusajās drupās, spiests izdomāt, kas paliek pāri, kad pērkons beidzot apklust.

· · ─────── · ·

Dziesmu saraksts

1° Miera pilsēta

Pazīstams ritms sašķīst, un pasaule apklust. Kaut kur starp trasi un slimnīcas palātu kaut kas ir kļuvis neatgriezenisks. Tiek saņemts galīgais novērtējums. Pie starta līnijas atgriezties nevarēs.

2° Iebrucējs

(kopā ar: Tokai Teio)

Durvis atveras. Saulespuķes, medus un pazīstama balss ielaužas sterilajā klusumā. Teio runā par brīnumiem, sadzijušiem lūzumiem un neiespējamām uzvarām, piedāvājot stāstu, kurā cerība reiz guva virsroku. Viņa nezina, ka šoreiz bojājums ir citāds.

3° Tik daudz muļķību

Trīs atkārtojumi. Trīs sekundes. Divas trešdaļas svara. Atveseļošanās mehānisms visu reducē uz mērījumiem, leņķiem un pakāpenisku progresu. Aiz logiem trase turpina savu ritmu. Te gaida deviņas collas augsta platforma.

4° HROMA GALVAS

(kopā ar: Yayoi Akikawa)

Pagriežas kameras. Jautājumu kļūst arvien vairāk. Aiz samta, zem gaismām, joprojām redzams kruķu pāris. URA to sauc par atgriešanos. Prese to sauc par atgriešanos lielajā sportā. Kaut kur līdzās pjedestālam Akikawa zina, ka neviens no šiem vārdiem te neiederas.

5° Yoni B

(kopā ar: ko vien vēlies)

Istaba palikusi neskarta. Puspabeigti aprēķini, pamestas treniņkurpes un uz galda atstāta nākotne, kas vēl nav noslēgta. Aiz sliekšņa atgriežas pazīstami soļi. Pagātne tūlīt ienāks pa durvīm.

6° Harizmātiskā ķēve

(kopā ar: Gold Ship)

S.S. Golshi pamet akadēmijas teritoriju. Paštaisīts kuģis, divi neparasti pasažieri un galamērķis, ko zina tikai tā kapteinis. Kaut kur starp smiekliem un asfaltu klusums beidzot atlaiž savu tvērienu.

7° Viss ir nepareizi

(kopā ar: Super Creek)

Ap kluso galdiņu uzvirmo ēdnīcas troksnis. Pazīstama seja, pastiepta roka un laipnība, ko gandrīz nav iespējams izturēt. Kaut kur starp žēlumu un aizvainojumu pusdienas atdziest.

8° Drauga akmens

(kopā ar: Silence Suzuka)

Virs trases, prom no trokšņa, sastopas divi pazīstami klusumi. Bez solījumiem, bez jautājumiem par rītdienu. Tikai soliņš, dziestoša gaisma un kāds, kurš saprot, cik svarīgi ir nebūt spiestam neko paskaidrot.

9° Neiespējamās lietas

(kopā ar: Symboli Rudolf)

Mainās gadalaiki, un Tracen turpina kustēties. Taču aiz trases sāk pavērties jaunas durvis. Trīs ceļi, neskaitāmas iespējas un nākotne, ko vairs nenosaka starta līnija. Pirmoreiz finišs nav beigas.

CYOS

· · ─── SARAKSTS ─── · ·

Otrais Akts

Maniquí - Dillom

· ── ·

Galvenie Skatuves

Pulkstenis rāda 16.00, pat ja es tam nolaužu rādītājus.

(Spotify)

· · ─────── · ·

Vāka noformējums

· · ─────── ·

Turpini savu dzīvi bez manis. Nemaksā vairs, lai skatītos, kā es meloju. Vienmēr tā notiek. Un, lai arī cik gadi paietu, mēs paliksim svešinieki.