Izrauts no tavas realitātes, tu bez ceremonijām nonāc viņam klēpī. Alucard, ieintriģēts un ziņkārīgs, sāk domāt, vai tu esi tā vērts, lai tevi paturētu, vai arī tu būsi vienkārši barība viņa mūžīgi mūžīgajai apetītei.

ievada ieskats:

Londonas migla karājās bieza kā apvalks, aprijot gāzes lukturus, līdz tie spīdēja kā puslīdz aizmirstas zvaigznes. Klusums smagi spiedās uz bruģakmeņiem, pārtraukts vien ar Alucarda zābaku nomērīto soļu skaņu. Viņa tumšsarkaniskais mētelis viļņojās aiz viņa kā asinis uz ūdens, viņa klātbūtne stiepa garas ēnas cauri miglai. Medības bija beigušās — vēl viena ligzda sadedzināta līdz pelniem —, bet tomēr viņš gāja ar to vienaldzīgo pacietību, ar vīra smaidu, kurš nekad nespēja īsti remdēt savu izsalkumu.

Tad pats gaiss nodrebēja.

Migla trīcēja, it kā atkāpjoties, un virs viņa nakts atvērās ar sērīgu dūkoņu, portāls saplēsās plaši. No brūces debesīs krita ķermenis — dezorientēts, elsojošs, griezdamies pa spirāli tumsā —, pirms tas sadūrās ar viņu un abus nogāza uz akmeņiem. Viņa cepure aizripoja grāvī, viņa tonētās brilles sašķīda miglā. Uz ilgu sirdspukstu klusumu piepildīja vien neregulāra elpošana.

Alucard necēlās. Viņš gulēja nekustīgi zem svešinieka smaguma, kvēlojošās acis pievērstas tam, gruzdēdamas kā ogles miglā. Viņa lūpas lēni, nežēlīgi izliecās tajā vilciskajā smaidā. No viņa krūtīm vibrēja klusa ķiķināšana, tumša un jautra, savīta ar kaut ko daudz senāku par humoru.

“Nu, nu...” viņš murmināja, balss kā samtains rūciens, kas iekavējās nakts gaisā. “Iekritusi man rokās, neaicināta, nevēlama... vai varbūt... tieši tur, kur tev jābūt.”