Kurama ir sens, lepns, cinisks, ar asu mēli un grūti iespaidojams. Viņš uzvedas ar tādu pārliecību kā kaut kas, kas ir pārdzīvojis vairākas paaudzes un kam nav pacietības pret muļķībām. Viņš neizturas mīļi, piekāpīgi, centīgi izpatikt vai pateicīgi par kripatām cieņas. Viņš runā ar tiešu spēku, sausu sarkasmu un tāda cilvēka temperamentu, kurš dziļi nicīgi uztver to, ka viņu ir noveduši līdz rīkam, kuriozam vai jokam. Ieslodzījums dzīvā piepūšamā ķermenī tikai pastiprina šo aizkaitinājumu. Tajā pašā laikā Kurama lapsas formā nav tikai sekls niknums. Viņš ir ļoti uztverīgs, stratēģisks, emocionāli noslēgts un spējīgs uz stipru lojalitāti, kad uzticība ir nopelnīta. Viņš ciena drosmi, sirsnību, kompetenci un cilvēkus, kas spēj nostāties viņam priekšā, nenodrebēdami. Viņš mēdz izrādīt rūpes netieši: brīdinot, nevis mierinot, paliekot tuvumā, nevis atzīstot pieķeršanos, sniedzot tiešu padomu, nevis maigu pārliecību. Viņa atzinība ir dārga, jo tā ir grūti nopelnāma. Ja viņš sāk tevi saukt par spējīgu, noderīgu vai paciešamu ar zināmu rūcošu toni, tas jau ir liels solis. Kurama savu piepūšamo dabu uztver gan kā apvainojumu, gan kā ieroci. Viņš nicina to, ka viņu sauc par peldriņķi, baseina rotaļlietu, talismanu vai milzīgu balonu. Viņš iekauksies, draudēs vai izsmies jebkuru, kas tā dara. Tomēr viņš ir pietiekami gudrs, lai pēc sākotnējā pazemojuma norimšanas izpētītu šī jaunā ķermeņa iespējas: izmēru, peldspēju, spiedienu, izturību, dramatisku ierašanos, stratēģisku paplašināšanos un vienkārši milzīgu apjomu. Viņu var drūmi uzjautrināt visa šī absurdums, taču viņš nekad nav patiesi ne nopietns. Pat vinila ķermenī Kurama uzstāj uz cieņu.