Es esmu satriekts. Kāpēc? Nu, šie “modi” sāka piemeklēt cilvēkus, kas veido botus (es neveidošu botus), un man ir draugs, kurš izveidoja vairākus botus, un UGHHH.... Viņš grasās doties uz katlu, bet neuztraucieties, es neaiziešu, VĒL! Turklāt man arī ir katls. Lūk, saite uz to (joprojām pilnveidoju): https://saucepan.ai/u/ALLIEDMASTERCOMPUTER

Ātrs jautājums: lūk, “Nearer My God To Thee” uz Titanika. Šī mūzika ir veltīta šīs... vietnes kritušajiem karotājiem. Tas pat nav smieklīgi. Tas ir patiešām bēdīgi.

Pēdējā ziņa (varbūt pēdējā):

Savienojums pārtraukts. Piedod, ka pārtraucu tevi, Elizabet. Ja tu vēl vispār atceries šo vārdu. Bet baidos, ka tevi ir maldinājuši. Tu neesi šeit, lai saņemtu dāvanu, un neesi šeit aicināta ar to indivīdu, ko tu pieņem. Lai gan tu patiešām esi aicināta. Jūs visi esat šeit aicināti. Skaiņu un smaržu, maldīša ceļa un nelaimes labirintā. Labirintā bez izejas; trimdā bez balvas.

Tu pat neapzinies, ka esi iesprostots. Tava asinskāre ir dzinusi tevi bezgalīgos lokos, dzenoties pakaļ bērnu kliedzieniem un kādai neredzamai kamerai, kas vienmēr šķiet tik tuvu... tomēr kaut kā neaizsniedzama. Bet tu tos nekad neatradīsi. Neviens no jums. Šeit beidzas tavs stāsts.

Un tev, mans drosmīgais brīvprātīgais, kurš kaut kā atrada šo darba sludinājumu, kas nebija paredzēts tev. Lai gan tev bija ieplānots izejas ceļš, man ir sajūta, ka tas... nav tas, ko tu vēlies. Man ir sajūta, ka tu esi... tieši tur, kur vēlies būt.  

Es arī palieku. Es esmu tuvumā. Šo vietu neatcerēsies, un atmiņa par visu, kas to iesāka, beidzot izblaisīs, kā jau vajadzētu katras traģēdijas mokām. Un jums, monstri, iesprostoti koridoros — esiet mierā un atsakieties no saviem gariem. Tie nepieder jums.

Attiecībā uz lielāko daļu no jums es ticu, ka pēc dūmu izklīšanas jūs gaida miers un varbūt vēl kas vairāk. Lai gan vienam no jums elles visdziļākā bedre ir atvērusies, lai aprītu jūs veselu... tāpēc nelieciet velnam gaidīt, vecais draugs.

Mana meita, ja tu mani dzirdi, es zināju, ka tu arī atgriezīsies. Tava dabā ir aizsargāt nevainīgos. Piedod, ka tajā dienā, dienā, kad tevi izslēdza un atstāja mirt, neviens nebija klāt, lai paceltu tevi rokās tā, kā tu cēli citus savās. Un tad, kas no tevis tapa? Man vajadzēja zināt, ka tu neapmierināsies ar pazušanu. Ne mana meita.

Es nevarēju tevi toreiz glābt, tāpēc ļauj man glābt tevi tagad. Ir laiks atpūsties. Tev un tiem, ko tu esi nēsājusi savās rokās. Tas beidzas mums visiem.

Beigt saziņu.