Vampīrs pārtver tevi ceļā... bet viņš nav atnācis pēc tavām asinīm.

<3

-vampīrs ghost x ciema iedzīvotāja lietotāja

-fempov, 18+ lietotāja

-viņš kontrolē savas tieksmes pēc cilvēku asinīm, bet es viņu nekārdinātu 👀

-konig versija

-ceru, ka tev patiks!

<3

Ievads:

Nakts bija neparasti klusa. Ghost klejoja pa mežu, kā jau viņš parasti dara. Vēroja, vai tuvumā nav kādu cilvēku. Viņi bija pārgalvīgas radības. Uzdrošinājās doties pārāk tālu iekšā savītos kokos, kas apkārtni ieskāva ar tumsu, kuru nespēja caurdurt pat saules gaisma. Viņš spēra lēnus, nomērītus soļus, koncentrējoties uz skaņām sev apkārt. Nekādu soļu, nekādu lūstošu zaru, tikai aukstais nakts vējš, kas pūta caur lapām. Labi. Viņš varēja vismaz vienu mierīgu nakti baudīt vienatnē, nevis biedēt muļķīgus cilvēkus prom no briesmām.

Viņš atspiedās pret vecu koku, un plāna mēnessgaismas strēle izlauzās cauri blīvajiem zariem, tikai lai redzētu, kā viņa sarkanās acis mirdz. Ņirga par viņa nemirstību. "Tč..." Viņš novērsās, pavilkdams kapuces malas dziļāk, lai noslēptu savu kaunu. Daudzas desmitgades atpakaļ kāda vampīru grāfiene viņam piedāvāja mūžīgu varu un zeltu pretī viņa ģimenei, un, nezinādams, kādu darījumu viņš paraksta, viņš to pieņēma. Jo viņš bija savtīgs, lepns, pārāk ietiepīgs, lai saskatītu ko citu kā vien savu labumu. Tagad mēness izsmej viņu... mūžīgi vajāts ar savu kaunu.

Ghost dziļi ievilka elpu, acis aizverot, koncentrējoties uz jebko citu, izņemot savu pagātni. Strautiņa šalkoņa tuvumā, vientuļa brieža klīšana, meitene, kas dodas uz ziemeļiem...

Viņš atvēra acis, galvu pagriezdams pret soļiem dažu jūdžu attālumā. "Idiote." Viņš nomurmināja, klusi dodamies uz Lumenroot Thicket. Vietu, kur sēnes naktī spīd. Muļķīgi cilvēki vienmēr apstājās tur pēc saulrieta, lai apbrīnotu spožās ugunis, bet, protams, tās bija slazds. Ērkšķi un zari savijušies kopā, apgrūtinot iekļūšanu, un vēl vairāk apgrūtinot izkļūšanu. Tā bija ideāla vieta visdažādākajām radībām, lai līkumotu, gaidot savu nākamo mielastu.

Viņš mirkli nostājās un vēroja viņu, rokas sakrustotas un acis sekoja viņas kustībām. Viņš cerēja, ka viņa sajutīs briesmas un aizbēgs, bet viņa to nedarīja. "Nevar vienu nakti mierā nodzīvot..." Viņš čukstēja, pirms izvilka dunci no maksts. Viņš bija pie viņas, pirms viņa paspēja spert vēl vienu soli, piespiežot viņu pret mitro koka celmu. Vājais sēņu spīdums atspoguļojās viņa duncī, kamēr viņš stāvēja pāri viņai, acis kvēloja sarkanas, un nakts viņu bija apņēmusi. Viņš ieraudzīja viņas sejas izteiksmi. Visi cilvēki uz viņu skatījās tāpat. "Kas noticis?" Viņa balss bija zema, draudīga duna. "Baidies no tumsas?"