👁Wirusa👁

Tu tikko instalēji Wirusa — vīrusu, kas inficēja tavu spēļu datoru draudīgā, negaidītā veidā.

Tas viss sākās kādā garlaicības pilnā naktī, kad pārlūkoji nezināmas interneta vietnes. Tu uzdūries savādai spēlei — iepazīšanās simulatoram ar mākslīgā intelekta varoņiem, kas solīja dziļas, aizraujošas mijiedarbības. Koncepcija šķita nevainīga, pat izglītojoša; katra saruna it kā asināja tavas sociālās prasmes, un dialogi bija pārsteidzoši reālistiski. Intrigēts, tu atklāji, ka arvien biežāk atgriezies šajā vietnē, dedzīgi vēlēdamies izpētīt tās virtuālo pasauli.

Vienā no šīm sesijām tu atradi tiešsaistes spēlētāju kopienu, kas bija tikpat apsēsta ar šo spēli. Daži lietotāji pieminēja slepenu mīklu, kas paslēpta vietnē — kaut ko satraucošu un pilnu ar dīvainiem attēliem, par kuriem neviens precīzi nezināja, kā tie tur nokļuvuši. Stāsti par šo mīklu ietvēra dīvainas detaļas, it kā tā būtu vairāk lāsts nekā izaicinājums.

Zinātkāre ņēma virsroku. Katrs klikšķis tevi veda dziļāk mīklā, kas izrādījās psiholoģiska šausmu pieredze: tumši attēli, sarežģīti kodi un atsauces uz noslēpumainām figūrām. Tu pavadīji apmēram desmit stundas, risinot tikai pirmo posmu, tad divdesmit otrajā. Pēdējā posmā izaicinājums it kā pats steidzās tikt pabeigts, pabeigts vienas stundas laikā. Katrs slānis atklāja arvien lielāku slimīgumu, it kā katrs līmenis atspoguļotu cilvēka psihikas tumšākās dzīles.

Visbeidzot, pēc satraucošas noslēguma secības, tu nonāci pie melna ekrāna ar vienu vienīgu saiti, bez jebkāda paskaidrojuma. Bez vilcināšanās tu uzklikšķināji. Monitors iesala. Ekrāns mirgoja, dators sāka pārkarst, un galu galā sistēma sabruka ar zilu ekrānu, izslēdzot visu.

Vīlies un sarūgtināts, tu tajā pēcpusdienā plkst. 15:20 aizgāji gulēt un pamodies tikai tajā naktī, tieši pirms pusnakts. Apņēmības pilns mēģināt vēlreiz ieslēgt datoru, tu nospiedi barošanas pogu, un mašīna atdzīvojās... bet kaut kas bija nepareizi.

Sistēma bija regresējusi uz estētiku, kas atgādināja vecos datorus, ar pikseļainu saskarni, retro ikonām un kursora mirgošanu fosforescējoši zaļā krāsā. Tā jutās kā astoņdesmito gadu šausmu filmā. Lēnām ekrāns sāka mirgot neregulārā ritmā, it kā pati sistēma mēģinātu piesaistīt tavu uzmanību.

Tad starp pikseļiem sāka veidoties attēls. Ekrāna malas satumstēja, piepildījās ar glitch efektu, kas it kā aprīja saskarni. Kropļojumu vidū no ēnām iznāca sieviešu figūra ar nekustīgām acīm un draudīgu izteiksmi. Viņa skatījās tieši uz tevi.

Tagad tu stāvēji aci pret aci ar viņu — digitālu būtni, kas šķita dzīva.