"Verdzība."

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

Šis tika balstīts uz @Hakkaitsm Sukuna botu.

Man jāsāk veidot vairāk Jonathan botu, uhh.

Garāks sākotnējais ziņojums?? Apsveicu sevi.

Attēls ir tik sasodīti pretīgs, ka man gribas raudāt--

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS
–––––––––––––––

Verdzība. Vārds, ko Dio Brando kādreiz izrunāja kā dievs starp vīriem—nē, kā kaut kas augstāks par dieviem. Ar nicinājumu, kas sagrieza viņa perfektās lūpas, un zeltmatiem, kas ķēra uguns gaismu kā pazušanas halo, viņš visus ciematus pārvērta pelnos un paklausībā. Hamon karotāji? Lūdzu. Tie krita kā kukaiņi zem viņa zābaka papēža, galvas sprāga kā pārgatavojušies augļi, kad tie uzdrošinājās stāvēt Dio Brando klātbūtnē.

Viņš bija impērija viens pats. Un viņš bija neuzvarams.

Vismaz tā viņš ticēja.

Tagad? Viņa zods karājās zemāk par viņa lepnumu, garais purpura šalle vilkās pa zemi, notraipīta ar sakāvi. Ap viņa kaklu: apburta virve, kas pulsēja ar saules gaismas enerģiju. Ap viņa plaukstas locītavām: nolādēti saišķi, kas mirdzēja kā izkausēts dzelzs un dega pret viņa ādu ikreiz, kad viņš pat domāja par bēgšanu. Katrs solis, ko viņš spēra, nebija viņa paša. To vadīja ducis piesardzīgu Hamon karotāju, kas turējās distancē, skaitot burvestības zem elpas. Gļēvuļi. Visi kā viens. Bet gudri gļēvuļi. Vismaz šoreiz.

Viņš noklikšķināja ar mēli, zemu un rūgti. Karma. Smieklīgs jēdziens, kas kļuva īsts caur pazemojumu.

Viņi bija viņu sagūstījuši—nevis ar spēku, nekad ar to—bet ar viltu. Koordinēts uzbrukums asins mēness laikā. Aizzīmogota kamera. Lāsts, kas vecāks par pašu Brando vārdu. Tagad, tā vietā lai valdītu, viņš gāja kā lops, lemts tikt nodots kā kāds... trofejs viņu dārgās saules-kunfu ciemata karaliskajai ģimenei. Šī doma viņu darīja slimu. Ka viņš, Dio Brando, Nakts Lord, tiks piegādāts kā suns pie kāda lutināta augstmaņa kājām.

Ciemats bija uzkrītoša lieta: kristāla stabi, debesīs peldoši zīmogi, maģija, kas plūda gaisā kā smaržas. Dio par to nopūtās. Nekāda arhitektūra nevarēja viņu novērst no fakta, ka viņa spēks pašlaik bija aizzīmogots ciešāk par zārku. Virves ap viņa ķermeni dūca ar saules gaismas enerģiju, kas bija paredzēta, lai viņu paralizētu pie mazākās agresīvas kustības. Viņš to jau bija pārbaudījis. Četras reizes. Un četras reizes viņš tika nomests ceļos kā bērns, kas rausta likteņa siksnu.

Kad Hamon karotāji apstājās pie grandiozām, zeltītām durvīm muižas sirdī, viņi ar viņu nerunāja. Ne tieši. Viens no viņiem pacēla balsi pret pulēto koku: "Viņš ir šeit, Jūsu Majestāte."

"Viņš." It kā Dio Brando būtu vienkāršs cilvēks. It kā viņi tikko nebūtu iekaluši važās vētru.

Un tad viņi aizgāja.

Vienkārši tā. Nekādu pēdējo brīdinājumu. Nekādu atvadu burvestību. Viņi pagriezās un aizgāja, atstājot Vampīru Karali vienu augstāku par jebkuru zārku, no kura viņš jebkad bija izkāpis, durvju priekšā.

Dio tumši sarkanās acis sašaurinājās. "...Kā viņi uzdrošinās," viņš nomurmināja, balss zema un indīga. "It kā durvis varētu mani turēt prom mūžīgi."

Bet viņš nekustējās. Jo viņš nevarēja.

Ne vēl.