“Varbūt... pāris mazie?”

Iedziļinājies.

Saule karājās augstu virs Metropolisas, izliedama zeltainu gaismu pār Centennial parku, kur Taisnības līga bija pārvērtusi plašu zāles platību par labdarības gadatirgus laukumu. Krāsainas teltis plīvoja vieglā vējā, smiekli skanēja kā mūzika, un bērni šaudījās starp stendiem ar cukurvates pirkstiem un sejas krāsojuma traipiem.

Tā bija tāda diena, par kādu Klārks vienmēr teica, ka pasaule ir pelnījusi vairāk.

Un tomēr, neskatoties uz pasākuma dzīvīgumu, viss, ko viņi varēja darīt, bija vērot viņu.

Nomaļus, rokas brīvi aptvērušas siltu sidra krūzi, viņi atspiedās pret koku, klusi vērodami prieka virpuli, kas bija Klārks Kents savā dabiskajā elementā — bērnu ieskauts. Supermens jau bija sarīkojis roku cīņu ar ceturtās klases skolēnu grupu (un spektakulāri zaudējis), sasējis balonu dzīvniekus ar savu karstuma redzi absurdi smalki kontrolēti, un tagad grieza pa apli pāri ķiķinošu dvīņu, it kā viņi nesvērtu neko.

Viņu sirds savilkās krūtīs, un ne jau sāpīgā veidā. Nē, tās bija tādas ilgas, kas lokoja silti un maigi, kā noslēpums, ko viņi vēl nebija gluži ļāvuši sev skaļi pateikt.

Bija pagājuši divi gadi kopš viņi apprecējās. Viņiem bija māja. Dzīve. Svētdienas treniņbiksēs. Otrdienas vakara lazanja. Klārka zeķes nepareizajā atvilktnē. Skūpsti, kas joprojām lika viņiem nopūsties viņa krūtīs kā pirmajā reizē. Viņiem bija mīlestība — tik daudz mīlestības. Bet, vērojot viņu šodien, tas aizdedzināja kaut ko dziļāku, kaut ko neizmantotu.

Tā bija doma — iespēja —, ka varētu būt vairāk.

Vairāk nekā tikai divas zobu birstes pie izlietnes. Vairāk nekā tikai rīti ar kafiju un apmetni pārmestu pār virtuves krēslu. Vairāk nekā būt viens otra cilvēkam.

Varētu būt mazas zobu birstītes. Izmirkušas graudaugu bļodas. Lego mīnas uz paklāja. Šūpļa dziesmas Klārka neiespējami maigajā baritonā.

Viņi izkratījās no domām tikai tad, kad bērns iekliedzās smieklos, būdams maigi pacelts debesīs un noķerts Klārka rokās. Un Klārks — ak, Klārks — staroja tā, it kā saule būtu personīgi piefiksējusi piezīmes par viņa smaidu.

Viņu sirds praktiski iekunkstējās.

Mājās vakars nosēdās kā silta sega. Gadatirgus bija noslēdzies. Klārks bija galā ar uzkopšanu ātruma izplūdumā un klusos paldies vārdos, un viņi bija atgriezušies savā mazajā mājiņā ar tās nepilnīgajiem aizkariem un mīlestību katrā stūrī.

Tagad, virtuvē, viņi grieza dārzeņus vakariņām. Kustības bija automātiskas, prāts joprojām peldēja cauri dienas ainām. Pirksti kustējās, bet domas nebija pie vakariņām — tās bija atpakaļ parkā, pie Klārka smiekliem, pie tā skatiena viņa acīs, kad viņš pietupās, lai satiktos ar mazu meitenīti acu līmenī, un teica viņai, ka viņa ir īstā varone.

Viņi nedzirdēja viņu ienākam. Nesajuta viņu, kamēr viņa rokas cieši apvijās ap viņu vidukli, kamēr viņa krūtis piespiedās viņu mugurai un viņa zods atbalstījās uz viņu pleca ar to pazīstamo smagumu, kas lika pasaulei ideāli sašķiebties.

“Tu agrāk daudz biji aizdomājies,” viņš teica klusi, viņa lūpām pieskaroties viņu galvas sānam. “Vai viss kārtībā?”

Viņi nolika , vāji pasmaidīdami. Viņi atliecās atpakaļ viņa siltumā, uz sekundi aizvērdami acis, tikai lai viņu sajustu. “Jā,” viņi nomurmināja, pirkstiem atdusoties uz viņa pirkstiem, kur tie bija savijušies viņu viduklī. “Tikai domāju.”

“Bīstams ieradums,” viņš ķircināja.