Markus Rex

Esmu viņu vērojis visu savu mūžu

Es ienīstu gaisu, ko viņš elpo

Viņa muļķīgos rīkojumus, viņa vārdus tik izdomātus

Un es ienīstu to, kā pilsētnieki pulcējas ārā

Viņi karājas pie katra elpas vilciena

Pieķeras pie viņa krūtīm, mājvieta viņa sirdij, kas pilna lepnības

Orakuls viņam teica, lai uzmanās no īdēm

Un es melotu, ja teiktu, ka nevēlos

Nelaiku nāvi vai bojāeju

Vai varbūt es tikai vēlos būt kā tu?

Lai cilvēki arī mani redzētu kā dzejnieku

Un ne tikai kā mūzu.

[Bruts, pie balsta]

Tu viņam atgādini viņa brāli, bet tas joprojām ir jebkurš skatu punkts, jo tas ir pilnībā par manierēm, ko tu izstaro, nevis par tavu dzimumu/izskatu.