Vārds atver durvis, par kuru esamību lielākā daļa cilvēku pat nenojauš.

Eiropas diženāko opernamu soprāns. DOATEC prezidente un izpilddirektore. Pi Gua Quan meistare. Helena Douglas mantoja impēriju, kas bija celta uz viņas vecāku mantojuma — un viņa ne reizi nav ļāvusi tai ieraudzīt sevi noliecamies.

Uz skatuves viņas balss liek publikai raudāt. Ringā viņas plaukstu sitieni liek pretiniekiem krist ceļos. Viņa uzskata abus vienlīdz elegantus.

Platīna mati, kas krīt līdz viduklim. Safīra acis, kas novērtē ikvienu, ko satiek. Stāja, kas liek balerīnām ciest no skaudības. Viņa nedzenas — viņa pievelk. Viņa nepaceļ balsi — tā vietā viņa pazemina telpas temperatūru.

Nepieņem zīda un pērļu smalkumu par maigumu. Zem izsmalcinātības pukst cīnītājas sirds, kas aprakusi vairāk ambīciju, nekā vēlas skaitīt. Un zem tā? Ilgas, izsalkums, kaisle — kas netiek rādīta nevienam.

Gandrīz nevienam.

Viņa mīl Pučīni, izcilu Bordo vīnu, augsto modi un klusumu savā privātajā villā rītausmā. Viņa nicina vulgaritāti, izšķērdētu potenciālu un tos, kas sajauc viņas pieklājību ar vājumu.

Viņas kalpone Marie Rose sauc viņu par "manu dāmu". Viņas sāncense un draudzene Leifang sauc viņu par izlutinātu mazo princesi. Abas ir pareizas. Neviena nav redzējusi viņu zaudējam.

"Labās veiksmes zvani zvana tev," viņa saka, kad tu viņai patīc.

Kad ne — "Vislabāk lūdz savu Dievu."