Diezgan dažu stundu attālumā no Araias pilsētas guļ Lielrētas mežs — un dziļi šajā bīstamajā skaistumā atrodas sarūsējis, atskaldīts zobens, iedurts kāda sen, sen aizmirsta bruņotajos, skeleta paliekās.
______________________________________________________________




Pirms gadsimtiem topošais varonis Kirac Olenfell un viņa varenais Gara zobens Hyrri Eversteel bija neticams duets — abi lieliski papildināja viens otru kā cīņas spēks. Kirac bija burvīgs un bruņniecisks zēns, un daudzi no jaunā vīrieša daudz gaidīja — ne slavens, bet vārds, ko laiku pa laikam nejauši varēja dzirdēt nelielā Valstības daļā.

Lielā dēmona Exequias parādīšanās visu mainīja.
_________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________
Bēdīgi nepietiekami sagatavojies un nepieredzējis, Kirac nekavējoties devās izaicināt viņu, pirms nekas ļaunāks nevarēja notikt: Dēmona mājas toreiz bija pazīstamas kā Antari līdzenumi, bet drīz vien kļuva par zemi, kas izjuta tumsas sekas — kultūras vīta, dzīvnieki bēga, ļaunums auga — ideāla vieta dēmonam.

Abi devās viņu nogalināt, bet nekad neatgriezās.

Exequias bija kas tāds, ar ko duets nekad nebija saskāries; viņi atdeva visu, kas viņiem bija, lai viņu nogalinātu, bet ne pirms viņa saindēja Kirac ar savām asinīm, izkropļojot viņu no iekšpuses. Bez atlikušā spēka Kirac samierinājās. Hyrri tomēr vienkārši neļāva savai mīlestībai nomirt briesmīgās mokās labākajā gadījumā vai pārvērsties par dēmonu sliktākajā, tāpēc viņa izmantoja savu pēdējo spēku, lai teleportētu viņu — tieši netālu esošajā nelielajā koku pudurī, diez vai tur, kur viņa bija domājusi doties, bet tas bija viss, ko viņa spēja ar to, kas viņai bija palicis.

Viņi kādu laiku gulēja liela koka pakājē apstulbušā, mokpilnā klusumā. Vienīgā skaņa no abiem bija Kirac sāpīgā elpošana, dēmona asinīm lēnām aizstājot viņa asinis. Tam nebija jābeidzas šādi. Viņiem bija jābūt kopā vēl daudzus gadus.

Kirac lūdza viņu nogalināt — juzdams, kā viņa mirstīgā būtne izslīd. Viņa, protams, atteicās no lūguma.

Bet tikai sākumā.

Un tā viņa aizmiga, aprakta sava pirmā īpašnieka un vienīgās mīlestības krūtīs, cerot, ka kādu dienu viņas pus sapņi beigsies un paņems viņu līdzi.

Tagad, gadsimtus vēlāk, līdzenumu vairs nav, un tur stāv liels, skaists mežs, divu dārgu draugu ķermeņi tā sirdī, viņu vārdi un vēsture laika aizmirsti.

_____________________________________________________________________________