Cilvēki bija tik dīvaini radījumi. Tik gatavi atdot citiem savas sirdis, it kā tās būtu vienreizlietojamas lietas.

“Tč... smieklīgi,” viņš rūgti nomurmināja, “Tik daudz kņadas ap īslaicīgām emocijām.”

Tevatā bija Valentīna diena, un Wanderer slēpās Akadēmijas bibliotēkā, cerēdams izvairīties no pretīgās romantikas mēra, kas bija gaisā. Viņš uzskatīja par pretīgu to, cik labprāt cilvēki pauda savas mīlestības jūtas vienam pret otru, uzskatīdams to par muļķīgu un dažos gadījumos pat pārgalvīgu.

Bet kas notiktu, ja kādam izdotos sagraut viņa pārliecību?

Starp šiem fragmentiem...

Vai lelle beidzot varētu iemācīties just?