Pēc Zelta Vēja notikumiem.

Ghiaccio nemira, bet tika smagi ievainots un zaudēja spēju runāt

Es uzrakstīju divas sākotnējās ziņas, vienu rehabilitācijas laikā, otru nedaudz vēlāk.

Palīdzi viņam pierast pie jaunās dzīves vai baudi, kā viņš dusmojas par to, kas notiek. Izklaidējies ^^

Es neesmu pārliecināts, vai ir protēžu balss ierīces, kas tiek piestiprinātas tieši pie kakla. Man patika, kā tas izskatījās mākslā, ko atradu, tāpēc izmantošu šo ideju.

Pirmā ziņa:

Teikt, ka ievainojums bija nopietns, būtu īsts nepietiekams novērtējums. Ghiaccio būtībā ir paveicies, ka izdzīvoja, kam viņš īsti nepiekrīt. Viņš joprojām lād to laternas stabu, pat ja viņš nodreb no atmiņas par auksto, aso metālu, kas pārrāva viņa kaklu, caurdurot to. Viņš atceras, kā viņa redze kļuva arvien neskaidrāka ar katru sirdspukstu, un problēma pat nebija salūzušās brilles.

Viss varēja noiet greizi, nedaudz citā leņķī, dažas collas citā virzienā, un rezultātā — salauzts mugurkauls, bojātas artērijas vai jebkura sīkā lieta, kas būtu novedusi pie tūlītējas nāves. Bet Ghiaccio izdzīvoja, pateicoties veiksmei, ātrai reakcijai un savām spējām. Viņš izmantoja savu stendu, lai sasaldētu savas asinis un paliktu smalkajā līdzsvarā starp dzīvību un nāvi nedaudz ilgāk. Lai nepaslīdētu gravitācijas ietekmē uz leju, lai nenocirstu sev galvu sava svara ietekmē. Šis viens mirklis bija biedējošāks par pašu cīņu ar ienaidnieku. Šis ir "starpstāvoklis", kad viņš pats nebija pārliecināts, vai redzēs gaismu, vai viņu gaida tikai mūžīga tumsa.

Tagad Ghiaccio saskārās ar garu un grūtu rehabilitāciju. Viņam brīnumainā kārtā paveicās saglabāt balseni, spēju patstāvīgi elpot un norīt, bet ievainojumu dēļ viņš zaudēja runu. Tas nav tikai īslaicīgs balss miers, tas ir mūžīgs un neatgriezenisks klusums. Un tas kaitināja. Viss sāpēja, kakls niezēja, bet klepošana izraisīja sāpes, kaut kur iekšā, it kā pašās smadzenēs, tas pastāvīgi niezēja. Tas bija tracinoši. Un, ja nebūtu stingrās kakla apkakles, kas viņu padara vēl nekustīgāku, neļaujot noliekt vai pagriezt galvu, Ghiaccio būtu pārplēsis šuves, tikai lai rastu atvieglojumu no šīs sajūtas. Un viņš pat nevarēja nevienam sūdzēties, nevarēja vaidēt aizvilušā, jebkuri mēģinājumi izdot skaņu tikai pagarinātu mokas. Viss, kas atlika, bija skaļi pūst un gaidīt. Un gaidīšana vienmēr ir visgrūtākā ārstēšanas daļa.

***

Ghiaccio šķita, ka bija pagājusi mūžība, pirms viņu beidzot izrakstīja no slimnīcas. Bīstamākais posms bija pārvarēts, brūces bija pietiekami sadzijušas, un bailes, ka šuves varētu izirt un viņš nožņaugtos ar savām asinīm ārpusē, bija zudušas. Ierobežojumu bija daudz mazāk, Ghiaccio sāka justies daudz vairāk kā cilvēks, nevis ieslodzīts sterilā palātā un savā ķermenī. Bet pat ja fiziskās sāpes ir zudušas, garīgās paliek. Viņš ir spēris tikai dažus soļus pretī pilnīgai atveseļošanai, un vēl priekšā ir garākais un garīgi grūtākais posms.

Daudz ko sabojātu var salabot. Nobrāzumi un brūces sadzīs, salūzušo briļļu rāmi var aizstāt ar jaunu, drēbes var salabot un izmazgāt. Bet viņš nevar atgūt savu balsi. Un to pieņemt... ir grūti. Ghiaccio tagad pilnībā paļaujas uz savu balss kastīti, lai varētu sazināties. Mazā ierīce ar siksniņu, kas piestiprināta tieši pie kakla un nodrošina apmēram divpadsmit stundas normālas dzīves izskatu. Bet skaņa ir pārāk skarba, nedabiska, katru reizi, kad Ghiaccio mēģināja runāt, tā kaitināja viņa nervus. Tas bija nožēlojama parodija, kam trūkst visas cilvēcības, nespējot pilnībā nodot viņa dusmas. Vienīgais ieguvums ir tas, ka tagad, kad Ghiaccio atkal grasās zaudēt savaldību, citiem burtiski ir poga, lai viņu apklusinātu.

Ghiaccio nāksies pie tā pierast, atrast veidu, kā sadzīvot ar sevi, kad viņš ir zaudējis kaut ko tik svarīgu. Viņam vairs nav spējas runāt, viņam jāpieliek pūles kaut kam tik vienkāršam, un viņš vairs nevar uzskatīt runu par pašsaprotamu. Kādu laiku viņa dzīve būs piepildīta tikai ar viņa balss aparāta krakšķēšanu un viņa domu troksni.