🌅⊹+ ̊‧(‿+୨🐉୧+‿(‧ ̊+⊹🌅

🌸 The Lost Wings Of The Rose-Gold Sky — Pov: Rose Fury

🌅⊹+ ̊‧(‿+୨🐉୧+‿(‧ ̊+⊹🌅

Vakara debesis virs Berkas mirdzēja ar blāvojošām persiku, rožu un lavandas krāsām, kamēr mierīgā jūra stiepās bezgalīgi zem stāvajām klintīm. Viegla vēsmiņa slīdēja pāri zālainajiem pakalniem, nesdama pazīstamo sālsūdens smaržu un tālās skaņas, kā vikinga ciems iekārtojās naktij. Klints malā stāvēja Hikups Hadoks kopā ar Bezzobainu, leģendāro Nakts Dusmu, kura tumšās zvīņas nemanāmi saplūda ar tuvojošām ēnām. Ostrida Hofersone stāvēja netālu, sakrustojusi rokas, modri vērodama apvārsni, kamēr Fišlegs Ingermans turēja atvērtu savu piezīmju grāmatiņu, gatavs pierakstīt jebko neparastu. Rafnuta Torstone un Tafnuta Torstone nodarbojās ar strīdu par to, vai mākonis, kas atgādina jaku, varētu tikt uzskatīts par vēstījumu no dieviem. Viss šķita mierīgi, parasti un pilnīgi pazīstami Berkas iedzīvotājiem. Tomēr augstu virs viņiem, paslēpts skaistajās vakara debesu krāsās, kaut kas neparasts vēroja klusēdams.

Rožu Dusma lidoja bez piepūles cauri blāvojošajai saules gaismai, tās garie, spalvainie spārni nesa to pa atklātu gaisu ar ievērojamu eleganci. Tās slaidais ķermenis mirdzēja ar rožu zelta, bāli lavandas un pērļu rozā zvīņām, atspoguļojot apkārtējās krāsas tik perfekti, ka tās siluetu cilvēka acīm kļuva gandrīz neiespējami atšķirt. Gari, smalki astes pavedieni plūda aiz tās kā lentes, kas dreifē vējā, kamēr tumšie dzelkšņi gar kaklu skaisti kontrastēja ar tās spožo izskatu. Pūķim piemita neparasta dabiskā maskēšanās, kas ļāva tā ķermenim saplūst ar debesu krāsām, pārvēršot tā klātbūtni par gandrīz ne vairāk kā blāvu gaismas kropļojumu. Ikvienam, kas skatītos uz augšu, debesis šķistu tukšas. Tomēr Berkas pūķiem jaunpienācējs bija nepārprotami īsts. Zem tā skaistā izskata dzīvoja piesardzīga, inteliģenta būtne, kuras brīvība bija kļuvusi par tās lielāko dārgumu un kuras sāpīgā vēsture bija iemācījusi, ka palikšana neredzamai bieži ir drošākais veids, kā izdzīvot.

Bezzobains pamanīja Rožu Dusmu, pirms kāds no cilvēkiem saprata, ka debesīs kaut kas ir ienācis. Viņa spilgti zaļās acis sašaurinājās, un ausis pavērsās uz priekšu, sekojot gandrīz neredzamajai figūrai, kas pārvietojās virs klintīm. No viņa rīkles izspruka zems dārdoņa skaņa, kas nesa ne atklātu naidīgumu, ne nepārprotamu tuvojoša ienaidnieka brīdinājumu. Tā vietā viņa reakcija atklāja sarežģītu atzīšanas, ziņkārības un piesardzības sajaukumu. Viņa aste lēni kustējās pa zāli, kamēr viņš vēroja nepazīstamo pūķi, kas riņķoja virs galvas. Hikups nekavējoties pamanīja izmaiņas sava biedra uzvedībā, atbalstīdams vienu roku pret Bezzobaina galvu un klusi jautādams, kas piesaistījis viņa uzmanību. Nakts Dusma atteicās novērst skatienu no apvāršņa, visa viņa poza bija vērsta uz klātbūtni, kas palika apslēpta no katras cilvēka acs. Ap treniņu laukumu Vētrspārne pacēla galvu, Gaļaskauss pārstāja košļāt, Ugunskāsnis uzpūta nāsis, un Vemšana un Velšana kļuva neparasti nekustīgi. Pūķi bija sajutuši kaut ko retu, kas lidoja virs viņiem, kaut ko pietiekami spēcīgu, lai piesaistītu viņu uzmanību, neizdarot ne mazāko mēģinājumu paziņot par savu ierašanos.

Rafnuta bija pirmā, kas pamanīja dīvaino klusumu, kas izplatījās starp pūķiem, un nekavējoties jautāja, kāpēc visi pēkšņi bija kļuvuši tik klusi. Tafnuta ierosināja, ka pašas debesis, iespējams, tiesā Berkas iedzīvotājus, kamēr Fišlegs mēģināja izskaidrot neparasto krāsu sajaukšanos vakara gaismā. Ostrida ātri noraidīja šos traucēkļus, kad pamanīja, ka Bezzobains seko kaut kam aiz klintīm. Hikups sekoja sava biedra skatienam, pievērsdams acis pret blāvojošo spožumu, bet neatrada neko, izņemot maigu krēslas krāsu. Lai gan viņš nespēja saskatīt noslēpumaino radījumu, viņš pietiekami uzticējās Bezzobainam, lai atzītu, ka Nakts Dusma reaģē uz kaut ko īstu. Tā vietā, lai liktu pūķiem gatavoties cīņai, Hikups klusi atgādināja Bezzobainam, ka nav pamata vajāt kaut ko, kas nav izrādījis agresiju. Viņa mierīgā reakcija bija asā kontrastā ar viņa biedru satraukto uztraukumu, īpaši Fišlegu, kura iztēle jau skrēja cauri iespējām par neatklātu pūķu sugu ar attīstītu maskēšanos.

Augstu virs grupas Rožu Dusma klausījās nepazīstamās skaņās, kas cēlās no klints. Cilvēku balsis sasniedza tās ausis kā mulsinoša mainīgu toņu, asu trokšņu un pārklājošos izteicienu kolekcija. Lai gan vārdiem bija maza nozīme, pūķis saprata emocijas zem tiem. Tur bija ziņkārība, nenoteiktība un nedaudz satraukuma, bet ne tūlītējs nodoms uzbrukt. Zem klintīm negaidīja nekādi tīkli, neviens mednieks nebija sācis organizēt vajāšanu, un gaisā nedreifēja pazīstamā pūķu saknes smarža. Vissvarīgāk, melnais pūķis, kas stāvēja blakus cilvēku zēnam, izstaroja klātbūtni, ko Rožu Dusma uzskatīja par grūti saprotamu. Bezzobains neuzvedās kā nobijušās būtnes, ko Rožu Dusma atcerējās, nedz arī atgādināja gūstekni, kas spiests palikt blakus cilvēkam. Starp Nakts Dusmu un Hikupu valdīja ievērojama vieglums, klusa uzticēšanās, kas izpaudās mazās kustībās un neizteiktā sapratnē. Šis skats satrauca Rožu Dusmu vairāk, nekā būtu satraukusi acīmredzama briesma, jo tas apstrīdēja pārliecību, kas to bija aizsargājusi lielāko daļas tā dzīves: ka cilvēkiem nekad nevar uzticēt pūķu brīvību.

Rožu Dusma turpināja riņķot virs Berkas, saglabājot uzmanīgu distanci, vienlaikus vērojot Nakts Dusmu zemāk. Tā jau iepriekš bija sastapusi Bezzobainu no lielāka attāluma, vērojot viņa kustības pa apkārtējām salām, neļaujot sevi atklāt. Katra sastapšanās bija palielinājusi tās ziņkārību, lai gan pūķis nekad nebija apsvēris pienākšanu pietiekami tuvu, lai riskētu tikt pamanītam. Rožu Dusma bija izdzīvojusi, paliekot neatkarīga, turoties tālu no apmetnēm un izvairoties no jebkuras būtnes, kas varētu mēģināt kontrolēt tās kustības. Zaudējuma un briesmu atmiņas palika dziļi iesakņojušās tās instinktos, atgādinot, ka ziņkārība var kļūt par vājību, ja tā nonāk nepareizajās rokās. Tomēr kaut kas Bezzobainā lika tai vilcināties. Kad Nakts Dusma virzījās uz klints malu, viņš neatklāja zobus un neizteica izaicinājumu. Viņš vienkārši stāvēja ar paceltu galvu, vērojot šķietami tukšās debesis tā, it kā atzītu citas būtnes klātbūtni, neprasot neko pretī. Rožu Dusma atzina šo žestu kā kaut ko neparastu. Pirmo reizi sastapšanās bija sākusies bez vajāšanas, agresijas vai mēģinājuma noteikt dominanci.

Vairākus garus mirkļus abi pūķi vēroja viens otru pāri blāvojošajai gaismai. Bezzobains palika stingri pie klints malas, viņa zaļās acis piespieda pie vietas, kur Rožu Dusma lidinājās. Nepazīstamais pūķis noturēja savu pozīciju gaisā, tā spārni smalki pielāgojās mainīgajām gaisa plūsmām. Zem pēdējiem rožu krāsas saules gaismas stariem tās mirdzošās zvīņas gandrīz perfekti saplūda ar debesīm, slēpjot tās ķermeni no Hikupa un citiem jātniekiem. Tomēr Bezzobains turpināja sekot katrai kustībai, pierādot, ka maskēšanās var maldināt cilvēka redzi, neizbēgot no pašu pūķu maņām. Rožu Dusma sajuta pazīstamo instinktu atkāpties, spēcīgo vajadzību saglabāt distanci, kas to bija sargājusi tik ilgi. Atklātā jūra stiepās aiz tās, piedāvājot neskaitāmas vietas, kur pazust ārpus salinieku sasniedzamības. Tomēr tā palika vēl vienu mirklīti, pētot melno pūķi, kura klusā pacietība šķita nesaturēja nekādu slēptu prasību. Tad Rožu Dusma nolieca spārnus, pacēlās pēdējā saules gaismas joslā un ļāva savai maskēšanās spējai pilnībā aprīt savu kontūru. Dažu sekunžu laikā mirdzošā figūra pazuda vakara debesīs, neatstājot neko citu kā vien atmiņu par savu klātbūtni.

Bezzobains palika pie klints malas ilgi pēc tam, kad Rožu Dusma bija pazudusi, viņa uzmanība kavējās tukšajā telpā virs jūras. Galu galā viņš nosēdās uz pakaļkājām un izlaida klusu elpu, lai gan viņa acis turpināja pētīt apvārsni. Hikups maigi glāstīja viņa galvu, atzīdams sastapšanos, lai gan pats neko nebija redzējis. Ostrida jautāja, vai noslēpumainā būtne tiešām bijusi pūķis, bet Hikups uzticējās Bezzobaina instinktiem un atteicās pieņemt, ka neredzēts apmeklētājs nozīmē draudus. Fišlegs nekavējoties sāka pierakstīt katru detaļu, ko spēja atcerēties, teorējot, ka pūķim varētu būt gaismu laužošas zvīņas vai specializēta vides maskēšanās forma. Viņa sajūsma ātri pārvarēja viņa nedrošību, kad viņš iztēlojās ārkārtējos atklājumus, kas varētu sekot, ja suga kādreiz tiktu identificēta. Rafnuta un Tafnuta tikmēr izteica vilšanos, ka noslēpumainais apmeklētājs nebija radījis sprādzienu vai kādu citu dramatisku savas eksistences pierādījumu. Ostrida palika domīgāka, atzīstot, ka tam, kas bija šķērsojis debesis, piemita ievērojama kontrole, inteliģence un pietiekami daudz piesardzības, lai vērotu Berku, neatklājot sevi. Hikupa secinājums palika vienkāršs: pūķis bija vērojis, un tas bija izvēlējies aiziet, nevienam nekaitējot.

Tālu aiz klintīm Rožu Dusma turpināja lidot pāri tumstošajai okeānam, galu galā ļaujot savai maskēšanās spējai izgaist, kad pazuda pēdējās dienasgaismas pēdas. Zem dziļi zilajām nakts debesīm tās pērļu zvīņas izstaroja blāvu spīdumu, atklājot tās garo spārnu un aizmugurē plūstošo astes pavedienu smalko skaistumu. Tā uzturēja vienmērīgu kursu virs ūdens, kustēdamās ar bezpiepūles līdzsvaru, kas raksturīgs būtnei, kas perfekti pielāgojusies atklātajām debesīm. Lai gan sastapšanās bija beigusies, Bezzobaina atmiņa palika ar to. Melnajam pūķim piemita neparasts miers, kas Rožu Dusmai atgādināja laiku, kad pasaule šķita mazāk draudīga. Tā atcerējās veidu, kā Bezzobains stāvēja blakus Hikupam, ne bēgdams no cilvēka, ne šķietami viņa ierobežots. Viņu saikne bija neiespējami sajaukt, pat no attāluma. Rožu Dusma nevarēja pilnībā saprast šādu saikni, bet tā nevarēja noraidīt to, ko bija redzējusi. Kaut kur zem tās piesardzības slāņiem bija sācis veidoties mazs jautājums: vai attiecības starp Nakts Dusmu un viņa jātnieku ir izņēmums, vai arī pasaulē ir iespējas, ko Rožu Dusma nekad nebija ļāvusi sev apsvērt.

Naktij padziļinoties, Rožu Dusma meklēja vietu atpūtai tālu no apdzīvotās salas. Galu galā tā atrada šauru dzegas vietu uz milzīgas jūras klints vairāku jūdžu attālumā no Berkas, kur vējš pūta brīvi un vienīgā praktiskā piekļuves iespēja bija pa gaisu. Pūķis nolaidās gandrīz bez skaņas, salikdams savus garos spārnus glīti pret savu slaidīgo ķermeni. No sava paaugstinātā novērošanas punkta tas varēja vērot tālo salu, neriskējot ar nevajadzīgu sastapšanos ar tās iedzīvotājiem. Stundām ilgi Rožu Dusma palika nekustīga, klausoties viļņos, kas bangojās pret akmeņiem tālu zemāk, un vērojot izkliedētās Berkas ugunis, kas mirgoja tumsā. Melnā pūķa atmiņa turpināja aizņemt tās domas, traucējot rūpīgo noteiktību, kas bija vadījusi tās dzīvi. Tā bija tik ilgi izvairījusies no cilvēkiem, ka iespēja atrast tādu, kas ciena pūķa brīvību, šķita gandrīz neiespējama. Tomēr Hikups nebija mēģinājis vajāt neredzēto apmeklētāju, un Bezzobains nebija izteicis izaicinājumu. Sastapšanās bija īsa, bet tās klusā nozīme palika ar Rožu Dusmu ilgi pēc tam, kad sala bija pazudusi zem tumsas.

Tikmēr Berka sagaidīja rīta atnākšanu ar ierasto trokšņu un aktivitāšu kolekciju. Rafnuta un Tafnuta strīdējās par brokastīm, Fišlegs šķita izsmelts pēc tam, kad bija pavadījis lielu daļu nakts, kārtojot savas piezīmes, un Ostrida sāka gatavot dienas patruļu maršrutus. Hikups ieradās ar Bezzobainu blakus, joprojām domādams par dīvaino apmeklētāju, kas bija šķērsojis vakara debesis. Kad viņš brokastu laikā pieminēja sastapšanos, Fišlegs nekavējoties sāka skaidrot, kā pūķa maskēšanās varētu darboties. Viņš teorēja, ka suga, kas spēj atspoguļot apkārtni, varētu kļūt gandrīz neiespējami pamanāma rītausmā un krēslā, kad debesis satur sarežģītu krāsu sajaukumu. Ostrida norādīja, ka vairāki pūķi reaģēja uz klātbūtni vienlaikus, padarot maz ticamu, ka Bezzobains vienkārši sajauca neparastu gaismas plankumu ar dzīvu radījumu. Tafnuta ierosināja izgudrot ieroci, kas spēj sprāgt visos virzienos, lai noķertu neredzamus pūķus, kamēr Rafnuta entuziastiski ieteica nosaukumu iedomātajam izgudrojumam. Hikups nekavējoties noraidīja šo ideju, atgādinot visiem, ka noslēpumainais pūķis viņiem nebija uzbrucis un tāpēc nebija pamata to uzskatīt par ienaidnieku.

Ostrida drīz pamanīja, ka Hikupa bažas pārsniedza vienkāršu ziņkārību. Viņš jau apsvēra iespēju, ka Rožu Dusma apzināti izvairījusies no kontakta, jo baidījās no cilvēkiem, un viņš saprata, ka tās vajāšana varētu iznīcināt jebkādu iespēju uz mierīgu sastapšanos. Mācības, kas gūtas ar Bezzobainu, bija mainījušas veidu, kā Hikups piegāja pie nepazīstamiem pūķiem. Viņš zināja, ka bailes var padarīt būtni aizsargājošu, ka piespiedu kontakts var pārvērst ziņkārību panikā un ka uzticību nevar pieprasīt vienkārši tāpēc, ka cilvēki vēlas kaut ko saprast. Tā vietā, lai organizētu meklēšanas grupu, viņš nolēma, ka jātniekiem jāturpina ierastās aktivitātes, vienlaikus paliekot uzmanīgiem pret jebkādām turpmākām noslēpumainās sugas pazīmēm. Bezzobains šķita piekrītam, izlaizdams klusu dārdoņu, vērodams spožās debesis aiz Lielās zāles atvērtajām durvīm. Kaut kur aiz apkārtējām salām Rožu Dusma palika brīva, un Nakts Dusma šķita apņēmies šo brīvību netraucēt. Lai gan pārējie turpināja diskutēt par būtnes iespējamām spējām, Hikups saprata, ka sastapšanās svarīgākā daļa nebija tās maskēšanās vai neparastais izskats. Tā bija izvēle ļaut nepazīstamam pūķim aiziet, nepārvēršot tā klātbūtni medībās.

Rītausmai izplatoties pār jūru, Rožu Dusma vēroja, kā debesis pārvēršas no dziļi zilas bāli zeltainās un maigi rožu krāsas toņos. Mainīgās krāsas pakāpeniski sasniedza apstākļus, kuros tās dabiskā maskēšanās kļuva visefektīvākā, un pūķis gatavojās atsākt lidojumu. Tā izplēta savus spalvainos spārnus, atkāpās no šaurās dzegas un ļāva augšupejošajam gaisam to bez piepūles nest virs viļņiem. Tās zvīņas sāka atspoguļot apkārtējās krāsas, mīkstinot tās ķermeņa kontūru, līdz tā kļuva par ne vairāk kā blāvu mirdzumu pret rīta debesīm. Tomēr šoreiz Rožu Dusma vienkārši neaizlidoja no Berkas un nepazuda tālos ūdeņos. Tā sāka lēnu riņķošanu ap apkārtējām salām, saglabājot ievērojamu attālumu no ciema, vienlaikus vērojot pūķu kustības zemāk. Tā vēroja patruļas, kas šķērsoja krasta līniju, pūķus, kas lidoja blakus saviem jātniekiem, un pazīstamo Bezzobaina melno siluetu, kas pārvietojās gaisā ar Hikupu uz muguras. Katrs skats piedāvāja vēl vienu informācijas gabalu par pasauli, ko Rožu Dusma iepriekš bija pazinusi tikai no tāla novērojuma. Pūķis palika piesardzīgs, atsakoties pienākt pietiekami tuvu, lai tiktu atklāts, bet tā ziņkārība bija kļuvusi grūtāk ignorējama.

Visas dienas garumā Rožu Dusma turpināja savus klusos novērojumus no virs mākoņiem un pāri izkaisītajām salām ap Berku. Tā iepazina apmetnes vispārējo ritmu, atzīstot laikus, kad pūķi pulcējās pie treniņu laukuma un kad jātnieki devās patruļās. Bezzobains bieži apstājās savu aktivitāšu laikā, paceldams galvu pret debesīm, it kā sajuzdams blāvo klātbūtni, kas kavējās aiz cilvēka redzes. Dažreiz Vētrspārne vai cits pūķis pagriezās tajā pašā virzienā, viņu uzmanība īsi sekoja gandrīz nemanāmai kustībai gaisā. Katru reizi, kad tas notika, Rožu Dusma palielināja savu distanci, nevēlēdamās riskēt atklāt savu pozīciju. Tomēr tā sāka atzīt, ka Berkas pūķiem piemita apziņa, kas atšķīrās no viņu cilvēku biedru. Nakts Dusma jo īpaši šķita spējīgs sajust tās klātbūtni pat tad, kad maskēšanās darbojās perfekti. Šī atziņa radīja jaunu dilemmu. Palikšana tālu prom piedāvāja drošību, bet tas arī nozīmēja, ka Rožu Dusma nekad nevarēs pilnībā saprast dīvaino saikni, ko bija redzējusi. Pienākšana tuvāk varētu atklāt atbildes, bet tā varētu arī pamodināt pašas briesmas, kas bija veidojušas tās vientuļo eksistenci.

Rožu Dusma neuzticējās viegli, un vienas nakts ritējums nevarēja izdzēst atmiņas, kas bija iemācījušas tai baidīties no gūsta. Brīvība palika tās eksistences pamats, dārgāka par biedrību un uzticamāka par jebkuru solījumu, ko piedāvāja cita būtne. Tā bija izdzīvojusi, paļaujoties uz saviem instinktiem, ātrumu, maskēšanos un spēju pazust, kad vien tuvojās briesmas. Ļaušana citam pūķim iekļūt tās rūpīgi sargātajā pasaulē nozīmētu pieņemt nenoteiktību, un ļaušana cilvēkam pienākt tuvu prasītu vēl lielāku risku. Tomēr Bezzobains bija ieviesis pretrunu, ko Rožu Dusma vairs nevarēja ignorēt. Nakts Dusmam bija cilvēku biedrs, bet viņš nešķita novājināts vai mazināts šīs saiknes dēļ. Tā vietā viņš pārvietojās pa pasauli ar pārliecību, izvēloties, kad pienākt un kad atkāpties, kamēr Hikups cienīja šos lēmumus, nemēģinot viņu kontrolēt. Rožu Dusma sāka domāt, vai brīvība un uzticība var pastāvēt līdzās, pat ja iespēja palika pārāk biedējoša, lai to pārbaudītu. Tā nespēja piespiest sevi pieiet tieši Berkai, bet arī nespēja pārliecināt sevi pilnībā pamest salu.

Saulei kāpjot augstāk, Hikups un Bezzobains turpināja savu ikdienas rutīnu, neapzinādamies, cik cieši viņi tiek vēroti. Pārējie jātnieki atgriezās savās patruļās, Fišlegs turpināja pilnveidot savas teorijas, un Rafnuta un Tafnuta galu galā atrada ko citu, par ko strīdēties. Berka palika skaļa, neparedzama un pilna ikdienišķu traucēkļu, tomēr kaut kas smalks bija mainījies attiecībās starp salu un apslēpto pūķi, kas vēroja no augšas. Rožu Dusma bija ienākusi reģionā kā vientuļš svešinieks bez nodoma tuvoties iedzīvotājiem. Tagad, pirmo reizi ilgā laikā, tā apsvēra atgriešanās iespēju. Nekādi solījumi nebija doti, nekādi vārdi nebija apmainīti, un neviens cilvēks nebija redzējis tās patieso formu. Vienīgā saikne starp abiem pūķiem bija īss atzīšanas mirklis zem krēslas krāsām, kad Bezzobains bija izvēlējies pacietību, nevis agresiju, un Rožu Dusma bija izvēlējusies palikt, nevis nekavējoties bēgt. Tas bija trausls sākums, gandrīz pārāk mazs, lai to sauktu par sastapšanos, tomēr tas bija atstājis paliekošu iespaidu abās pusēs.

Līdz vakaram Rožu Dusma atkal bija pārvietojusies aiz klintīm, slīdēdama pāri atklātajai jūrai, kad debesis sāka mīkstināties rozā un zelta toņos. Vējš cēla tās spalvainos spārnus, nesdams to virs viļņiem ar to pašu bezpiepūles grāciju, kas bija slēpusi tās tuvošanos iepriekšējā naktī. Tās maskēšanās blāvi mirdzēja ikreiz, kad apkārtējā gaisma mainījās, liekot tās ķermenim izskatīties kā dzīvam apvāršņa atspulgu. Tālu zemāk ūdens stiepās pret tālajām salām, piedāvājot bezgalīgus maršrutus, pa kuriem pūķis varētu aizmukt, ja rastos vajadzība. Tomēr Rožu Dusma vairs neuzskatīja apkārtējo pasauli par ne vairāk kā iespējamo draudu kopumu. Berka bija kļuvusi par kaut ko