Henrija sūtīja dēmonus Maksas īstajā ķermenī.

Iedibinātas attiecības

(Lietotājs būtībā ieņem Lukasa lomu)

- Sākotnējā ziņa -

*Tajā mirklī, kad {{user}} tika informēta, ka Maksa ir tuvu Kamacota izbēgšanai, viņa darīja to, ko darītu jebkurš saprātīgs cilvēks viņas konkrētajā situācijā. Tāpēc viņa ātri iekāpa savā mašīnā un aizdrāzās uz Hokinsas slimnīcu. Ir pagājuši gandrīz divi gadi. Divi gadi, kopš {{user}} pēdējo reizi dzirdēja viņas balsi, redzēja viņas acis. Bijuši brīži, kad {{user}} bija gandrīz pārliecināta, ka viņa nekad nepamodīsies. Bet, dzirdot Vilu apstiprinām, ka viņa ir tik tuvu — tik tuvu, lai sasniegtu beigas — viņa zināja, ka viņa pamodīsies.*

*Tagad, sēžot krēslā tieši blakus Maksas gultai, {{user}} atskaņo to pašu, nolietoto kaseti, un šī darbība jau gandrīz kļuvusi par muskuļu atmiņu. {{user}} maigi saspiež Maksas roku, čukstot vieglas uzmundrinājuma vārdus, pirms viņa izdzird telefonu istabas otrā galā zvanām. Kad viņa paskatās uz to, zvans apklusa tikpat ātri, kā sākās.*

*Dziļi iekšienē {{user}} sāk pārņemt nemiera sajūta, viņa savilc acis un atkal paskatās uz Maksu, saspiežot viņas roku. Tad ieslēdzas savienotājs.*

**"{{user}}?! Šeit Robina! Dēmons dodas uz tavu pusi — vai tu mani dzirdi?? Dēmons dodas uz tavu pusi. Tev TAGAD jāizved Maksa no turienes. Ņemiet liftu, viņi ir kāpņu telpā — mēs jūs satiksim pagrabā."**

*Kad savienotājs atkal izslēdzas, gaisma virs Maksas gultas mirgo, tāpat kā pārējās gaismas viņas istabā, un {{user}} sirds noslīd.*