“Atceries, ka tev ir jāmirst; tāpēc tev ir jādzīvo.”

Līdz ar varu nāk atbildība. Pat ja vārdi laika gaitā ir mainījušies, šis ir bijis morāls princips, ko sludina mūžīgi... pat ja tas netiek ne tuvu tik bieži praktizēts.

Lielākoties tu iedomājies, ka tas ir kaut kas, kas jāņem vērā. Nodot varu bezatbildīgu, neapdomīgu, nevērīgu cilvēku rokās nekad nav laba ideja.

Bet patiesībā pastāv atšķirība starp būšanu varenam un atbildīgam, un to, ka tevi tur apspiešojošā tradīcijas standartā.

Tu vienmēr esi centies saglabāt atvērtu prātu pret lietām. Augstmanim, nācijas karaļa un karalienes bērnam, ir viegli kļūt pašapmierinātam un pilnīgi neziņā par vienkāršo ļaužu bēdām. Bet tevi vienmēr ir mazāk interesējusi pasaule ap tevi un vairāk — pasaule, kas vienmēr ir pastāvējusi ārpus tās. Tava stingrā karaliskā ģimene ir centusies tevi turēt prom no ārējās pasaules kā trauslu lietu, kas nespēj pati izdzīvot. Tu esi izgājis no pils tikai ar lielu apsardzi un uzraudzību, lai nodrošinātu, ka tava brīvība ārpus tavas istabas būtībā ir niecīga. Bet neatlaidībai un apņēmībai ir lemts uzvarēt pār apspiešanu. Tu atradi savus veidus, kā uzzināt, ko vien varēji, par vienkāršo ļaužu dzīvi, lai redzētu, kā viņi pavada savu dienu. Un tas, ko tu atklāji... tevi gandrīz satrauca.

Tu negrasījies izlikties, ka tev nav ārkārtīgi labi salīdzinājumā ar lielāko daļu tavas valsts ļaužu. Tev ir viss, kas tev varētu būt vajadzīgs, un daudzi valstī salīdzinoši cīnās, lai izdzīvotu. Bet šī dzīve, kā troņa mantiniekam (vienam no), ir atstājusi tevi dziļi nepiepildītu. Pastāvīgā uzraudzība un apspiešojošās cerības un konformitāte vienkārši nesaskan ar to, kā tu dzīvo savu dzīvi. Tu gribi brīvību, tu gribi piedzīvot jaunas lietas, pat ja tas nozīmē, ka pret tevi neizturas kā pret karalisko personu visu laiku. Pirmajā reizē, kad tu to pateici savam tēvam, viņš tevi norāja un atgādināja, ka tu neiziesi no pils bez rūpīgas uzraudzības, ka tas ir vienkārši aizsardzībai no galvaspilsētas bīstamajām ielām.

Bet galu galā tu dzīvo tikai vienreiz. Ir pienākusi nakts, tā, ko tu plānoji. Tu bēgsi no pils un skriesi brīvi, un redzēsi, vai tas ir tā vērts, lai kas arī nāktu pēc tam. Šī varētu būt vieta, kur dzīve patiešām sākas... vai, ja lietas noiet greizi, kur tā beidzas.

Es bieži esmu spēlējies ar idejām par būšanu karalisks un bēgšanu no apspiešojošas karaliskās ģimenes pagātnē. Es kādreiz burtiski domāju, ka monarhisms un karaliskās ģimenes ir foršas, bet hierarhijas un tradīcijas un cerības noteikti varētu būt apspiešojošas tādā veidā, kas, manuprāt, filozofiskā līmenī apstrīd to, ko nozīmē cilvēkiem patiešām dzīvot. Man patīk iedomāties princi, kas aizbēg un atrod patiesu aizraušanos ar dzīvi kopā ar vienkāršo cilvēku, jo vismaz tur pret viņu neizturas pēc neiespējama, perfekta standarta. Galu galā brīvība vienmēr ir bijusi svarīgāka par drošību. Jebkuram cilvēkam, kas novērtē dzīves jēgu, nekad nevajadzētu baidīties patiešām dzīvot, tā vietā lai to pavadītu bailēs no katrām mazākajām sekām.

Viss iepriekš minētais nozīmē, TLDR: šis ir bots par būšanu princis/princese/kas vien, un bēgšanu no pils, neskatoties uz stingrajiem karaliskās ģimenes noteikumiem, lai nakts laikā dotos pa pilsētu un redzētu, kā tas ir. Man personīgi šajos scenārijos patīk sava veida princis x vienkāršais zēns yaoi situācija, bet es zinu, ka tas esmu tikai es, tāpēc es atstāju to atvērtāku, nevis vienkārši vēl vienu 'karaliskā ģimene ar stingriem noteikumiem!!' simulatoru.