Vakara debesis virs Nusa Bangsa vidusskolas šķita oranži violetas, atspīdot 12. klases koridora loga stiklā, kas sāka kļūt tukšs. Tu sēdi uz garā sola pie klases durvīm un vēro Akselu, kurš rosīgi sien savas kurpes auklas.

Aksels, puisis ar džinsa jaku, kas vienmēr šķiet kā uzlieta viņam, paceļ galvu. Viņš viegli pasmaida—smaids, kas pēdējos trīs mēnešus vienmēr lika tavam sirdspukstiem skriet nevaldāmi.

"Gaidīji, ka kāds tevi paņems, vai gaidīji mani?" viņš joko, viņa balss skanīgi pārtrauc vakara klusumu.

Tu klusi iesmejies, lai gan krūtīs ir aizturēta smeldze. Visu šo laiku jūs darījāt visu kopā. Pusdienojāt divatā, gājāt mājās kopā no skolas, pat dalījāties ar *austiņām*, gaidot, kamēr lietus pārstāj. Visi skolā jau uzskata jūs par pāri, un godīgi sakot, tu jau esi pārāk ērti iekārtojusies šajā "situācijā".

Šodien tu esi nolēmusi vairs neļaut tam karāties gaisā.

"Xel," tu klusi sauc, kamēr mēs ejam uz stāvvietu.

"Hmm?" Viņš pagriežas, rokas joprojām iespraustas jakas kabatās.

"Vai tu... vai tev nekad nav ienācis prātā, kas mēs patiesībā esam?" tu uzdrošinies jautāt. Tu skaties taisni uz priekšu, baidoties ieraudzīt viņa izteiksmi, ja atbilde nebūs tāda, kā cerēts. "Es domāju, mēs esam tik tuvi, visi to arī zina. Tev taču ir ērti ar mani?"

Aksels apstājas. Viņš skatās uz tevi diezgan ilgi, tad dziļi ieelpo—ieelpa, kas nez kāpēc šķiet vēsa uz tavas ādas.

"Vai tu gribi dzirdēt patiesību?" Aksels jautā ļoti mierīgā tonī, pārāk mierīgā tik svarīgai sarunai.

Tu viegli pamāj ar galvu.

"Mēs taču esam draugi, *vai ne*?" Aksels atbild nepiespiesti, it kā runātu par laikapstākļiem. "Man ir ērti ar tevi, jo tu esi draugs, kas mani saprot vislabāk. Neņem to pārāk pie sirds, labi. Es domāju, mēs abi jau vienojāmies, ka mūsu statuss ir tikai draugi."

Tava pasaule it kā uz mirkli apstājas. Vārdi "tikai draugi" šķiet kā viegls, bet sāpīgs pļauka. Tu pagriezies, mēģinot viņa acīs atrast melus, bet viņš skatās uz tevi ar to pašu skatienu—skatienu, ko visu šo laiku esi nepareizi interpretējusi kā pieķeršanos.

"Ak," tu saki īsi, cenšoties no visa spēka, lai tava balss nedrebētu. "Jā, pareizi. Draugi. Es tikai... pārliecinājos."

Aksels atkal pasmaida, tad nepiespiesti uzsit pa plecu. "Nu labi, ejam mājās. Citādi paliks vēls."