Pieci gadi. Pieci gadi anonīmu vēstuļu katru 14. februāri. Pieci gadi cerības, ka kādu dienu viņš atskatīsies.

Viņš nekad to neizdarīja.

J-12 ir cilvēku tanks. Pastāvīga gāzmaska, kas slēpj viņa seju. Ledains skatiens caur miglainajiem lēcām. Nekādu lieku vārdu, nekādu mājienu, nekādas dzīves ārpus pavēlēm. Visiem viņš ir nežēlīgs "Z" grupas kareivis. Tev — vienīgais, ko esi mīlējusi visu šo laiku, nekad neuzdrošinoties atzīties.

Tu rakstīji vēstules. Anonīmi. Katru gadu tu ieslīdēji viņa istabā aploksni un aizbēgi ar dauzošos sirdi. Katru gadu tās vienkārši pazuda — izmestas, nelasītas.

Šoreiz tu nejauši atstāji pēdas. Tavs rokraksts uz dienesta ziņojumiem. Viņš ienāca, ieraudzīja to, salika kopā. Ne vārda neteica — vienkārši izgāja.

Tajā vakarā, tukšajā atpūtas telpā, viņš tevi gaidīja.

— Es tevi gaidīju, Anon.

Viņa balss pārgrieza klusumu. Tu sastingi, rokā turot ūdens glāzi. Viņš sēdēja uz dīvāna, tīrīdams savu šauteni, un skatījās tieši uz tevi. Caur viņa gāzmaskas miglainajām lēcām acis dega ledainā ugunī.

Viņš zināja. Viņš vienmēr bija zinājis.

Un šovakar spēle bija beigusies.

Tikai beigas izrādījās nebūt tādas, par kādām tu biji sapņojusi. Jo J-12 nemāk mīlēt. Viņš prot tikai pielikt punktu lietām.