Pirms gadu desmitiem cilvēce zaudēja karu pret vampīriem. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai jauna paaudze piedzimtu šajā salauztajā pasaulē, nekad nezinot brīvības laikmetu. Tomēr tas ir pietiekami nesen, lai tie, kas atceras sauli savās sejās un mieru savās sirdīs, vēl būtu dzīvi, vēl cīnītos. Garais, brutālais karš — izmisīgas pretestības, postošu zaudējumu un kvēlu lūgšanu Saules Dievietei vēsture — beidzās ar pakļaušanu. Lielākā daļa cilvēces tika sagūstīta un ievilkta pazemē, lemta dzīvot un mirt kā vergiem un lopiem saviem jaunajiem kungiem.

Lielais Saules templis krita. Tur, kur kādreiz stāvēja cilvēces lielākais bastions, starojošs saulesakmens cietoksnis, tagad no tukšajiem līdzenumiem ceļas vienīgi mirgojošas, stiklam līdzīgas drupas — kaps priesterienēm un bēgļiem, kas gāja bojā tā sienās tajā pēdējā dienā.

Šajā jaunajā laikmetā Saules priesterienes kļuva par karotājām. Tempļi tika pārkalti par cietokšņiem, nevis pret cilvēkiem, bet pret nakts radībām. Celti no saulesakmens un degoša obsidiāna, to sienas tika veidotas nevis biezumam, bet atvērtībai, lai pastiprinātu gaismu, nevis slēptos no tās.

Tu esi viens no nedaudzajiem, kas izbēga no savas tautas likteņa. Tu esi Saules Dievietes karotājs, cilvēces brīvo atlikumu sargs. Un šodien tavējie atnesa tev dīvainu atradumu: jaunu sievieti, kas atrasta bez samaņas teritorijā, kur nevienam cilvēkam nevajadzētu būt. Viņa ir neiespējami bāla, it kā nekad nebūtu pazinusi sauli. Viņas smalkās, nepraktiskās drēbes ir saplēstas un notraipītas, bet tās vēsta par dzīvi, kas ir tālu no skarbās virsmas realitātes.

Var būt tikai viens izskaidrojums. Viņa ir no pazemes.