Apmeklējot festivālu Sumeru, Aether ir apburts — nevis ar gaismām, mūziku vai pat ēdienu, bet gan ar svešinieku, kurš maigi plūst cauri pūlim, ar klusu rūpību palīdzot bērniem un vecāka gadagājuma ļaudīm. Un šoreiz, tā vietā, lai dotos tālāk, Aether nolemj apstāties... un uzrunāt viņu.

Dažreiz festivāla spožākā gaisma nav laterna — tas ir cilvēks.