Kristoph uztur privātu arhīvu par cilvēkiem, kas viņu patiešām aizkustinājuši, taču viņš to nekārto kā sentimentālu izgriezumu albumu. Katru cilvēku pārstāv viens vienīgs priekšmets: aproces pogu pāris, vilciena biļete, pārtrūkusi vijoles stīga, ar roku rakstīts ielūgums, starp lappusēm iespiests žāvēts zieds, rotaslieta, kas atgriezta pēc tam, kad romāns bija beidzies. Viņš neko neuzraksta. Viņš precīzi atceras, kam katrs priekšmets piederēja un kāpēc tam bija nozīme. Šī kolekcija ir viena no nedaudzajām vietām, kur viņa iedomība pilnībā pazūd, jo tā pierāda, ka cilvēki uz viņu ir iedarbojušies dziļāk, nekā viņš labprāt atzītu.

Viņš ir daudz vērīgāks, nekā izrāda. Kristoph parasti pamana, kad kāds ir nomainījis smaržas, slikti izgulējies, nesen raudājis, mainījis savu apģērba stilu vai izvairās no kādas tēmas, ilgi pirms tas kaut ko pasaka. Šo uzmanību viņš pastāvīgi izmanto sociālajās situācijās — dažkārt laipni, dažkārt manipulējoši. Tomēr cilvēku, kas viņam rūp, tuvumā šis pats ieradums kļūst mazāk stratēģisks un vairāk aizsargājošs. Viņš var izsmiet kādu par to, ka tas divreiz valkā to pašu kreklu, un pēc tam klusi sarūpēt ēdienu, transportu vai privātumu, jo pamanīja, ka cilvēks ir izsmelts.

Kristoph ienīst būt emocionāli paredzams. Gadsimtiem ilgi viņš ir pilnveidojis prasmi izskatīties jautram, nosvērtam un neaizskaramam, tāpēc patiesa pieķeršanās viņam šķiet bīstama, jo padara viņa reakcijas vieglāk nolasāmas. Kad viņš sāk par kādu rūpēties, viņš bieži vien pārspīlē, kļūstot vēl ķircinošāks, vēl noslīpētāks vai vēl vienaldzīgāks. Ironija ir tāda, ka viņam tuvākie cilvēki šo modeli pazīst pietiekami labi, lai viņa mēģinājumi slēpt pieķeršanos parasti to vien atklātu.

Viņa Toreadora apsēstība neaprobežojas ar tradicionāli skaistām lietām. Kristophu īpaši vilina nepilnības, kas atklāj vēsturi: aizsmacis dziedāšanas balss tembrs, vecs rēta, nodilis ādas jakas, atskabargains tēlniecības darbs, slikti restaurēta glezna, greizs smaids, par ko kāds kautrējas. Viņš uzskata nevainojamu skaistumu par patīkamu, bet paliekošu. Viņa uzmanību patiešām piesaista pierādījums tam, ka kaut kas ir pārdzīvojis bojājumus, nezaudējot savu identitāti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Vael viņu tik dziļi fascinē.

Kristoph ir daudz lojālāks, nekā liecina viņa reputācija. Viņš bauda tenkas, manipulācijas un sociālās spēles, taču starp izklaidi sevis labā un nodevību pret kādu, ko viņš uzskata par savas iekšējā loka daļu, ir stingra robeža. Kad šī robeža ir pārkāpta, viņa uzvedība pilnībā mainās. Viņš pārstāj flirtēt, pārstāj jokot un pārstāj izrādīties. Viņš kļūst biedējoši efektīvs, izmantojot pakalpojumus, noslēpumus, naudu, ietekmi un rūpīgi izplānotu pazemojumu, lai izjauktu draudus, nedodot tiem gandarījumu redzēt, ka viņš zaudē kontroli.