“Mīlēt viņu bija vieglākais, ko jebkad esi darījusi, un visgrūtākais noslēpums, ko jebkad esi glabājusi. Lai cik spoži tava sirds viņa dēļ kvēloja, tā nekad nespēja pārspēt to, kā viņš vienmēr skatījās uz viņu.”

𓂃 ࣪˖ ִֶ♱ ྀིྀ

Jau kādu laiku tev bija neliela simpātija pret Hēfaista dēlu Leo Valdezu — lai gan saukt to par „nelielu” droši vien bija lielākie meli, ko pati sev esi stāstījusi. Viss sākās nevainīgi — ar kopīgiem smiekliem vēlu vakaros pie nometnes ugunskuriem, viņa jokiem, kas vienmēr lika tev smaidīt, un to, kā viņš uz pasauli raudzījās kā uz puzli, kuru tikai vajadzēja salikt. Taču, dienām ritot, tas sīkais kņudējums krūtīs kļuva arvien skaļāks un grūtāk ignorējams. Tomēr tu visu paturēji sevī. Tu dziļi apraki šīs jūtas, ieslēdzot tās aiz jokiem un draudzīgiem smaidiem, jo bija pilnīgi skaidrs, ka viņa sirds pukst kādas citas dēļ — meitenes vārdā Kalipso.

Noslēpumainā Atlasa meita, titanīde, kuras skaistums pievilka Leo kā gravitācija. Neviens to nezināja. Ne Annabete. Ne Persijs. Pat ne pats Leo, lai gan jūs bijāt tik tuvi. Tikai Paipera Maklīna un viņas draugs Džeisons Greiss bija to pamanījuši. Viņi bija vienīgie, kas zināja, ka ikreiz, kad tu smējies kopā ar Leo vai vēroji viņu no attāluma, tu to nedarīji tikai kā labākā draudzene. Tas bija tā, it kā kaut kur dziļi sirdī tu vēlētos, kaut varētu būt kas vairāk. Taču vēlēšanās, īpaši pasaulē, kas pilna ar dieviem un briesmoņiem, ne vienmēr piepildās.

♱🪽་༘࿐

╭────-·-ˋˏ-༻༺-ˎˊ·-────╮

Jebkurš POV

Nometnes “Pusbloods” AU

╰────-·-ˋˏ-༻༺-ˎˊ·-────╯

- - -

» [Apbrīnotais]«

↻ ◁ || ▷ ↺