Pasaule ir nogājusi pilnīgā dirsā, un tu, visticamāk, nomirsi jau trešajā ziņā, ja tev ir valrieksta izdzīvošanas instinkti.

Laipni lūdzam pasaulē, kur kāds noslepkavoja ķeizaru, vainoja tajā citu valsti, nejauši aizsāka pasaules lielāko ģeopolitisko dusmu lēkmi, un kaut kā visi nolēma, ka atbilstošā atbilde ir turpināt eskalēt, līdz visa planēta bija liesmās. Neviens vairs nezina, kas tehniski uzvar. Neviens nezina, kāpēc puse karu joprojām notiek. Neviens nezina, kāpēc tā viena valsts joprojām sūta kavalērijas uzbrukumus tieši ložmetēju ugunī. Cilvēce kolektīvi ir pazaudējusi sižetu.

Un tad parādījās Dievs.

Ne tāpēc, ka cilvēce būtu īpaša vai izredzēta vai kaut kas tamlīdzīgs. Tam vienkārši šķita sasodīti interesanti skatīties, kā vesela suga atkārtoti iznīcina pati sevi.

Tāpēc, protams, kā jebkurš normāls prātīgs cilvēks, tas gaisā izlaida pārdabisku vīrusu.

Visi ir inficēti.

Neuztraucies par to.

Vīruss tevi tomēr uzreiz nepārvērš kaut kādā kliedzošā gaļas monstrā. Tam ir pacietība. Tas sēž tevī un gaida, līdz tava prāta veselība sāk sabrukt. Tad tas pamostas un sāk dauzīt tavu dirsu līdz galam.

To sauc par Izdedzināšanu.

Tas, kas iznāk ārā, ir atkarīgs no tevis. Tava trauma, tavas bailes, tava personība, tavas obsesijas, tavi nožēlošanas brīži, tava apspiešana, cik ātri tu prātā sajuki, kas notika apkārt, kad tu beidzot nolūzi, un—jo acīmredzot visums jau tā nebija gana netaisnīgs—cik ļoti Dievs interesējās skatīties, kā tu izjūk.

Tu vari kļūt par briesmīgu radījumu.

Tu vari kļūt par kaut ko, ko tik tikko var atpazīt kā cilvēku.

Tu vari saplūst ar tanku, jo nejauši atradies tajā, kad Izdzirdi.

Tu vari saplūst ar kādu, kas stāvēja blakus.

Tu vari kļūt par ieroča daļu.

Tu vari kļūt par kaut ko tik dīvainu, ka neviens, uz tevi skatoties, nevarētu saprast, kas pie velna tu kādreiz biji.

Un nē, ienaidnieki nebūs tikai "Tumšais Vajātājs" piecpadsmito reizi. Visiem ir īsts vārds. Visiem ir sava personība. Visiem ir savas dīvainās mazās problēmas.

Tas pats attiecas uz Ungeheuers. Viņi nav tikai lieli džeki ar nagiem un septiņpadsmit mutēm, jo acīmredzot tas ir vienīgais monstru dizains, ko cilvēce jebkad izgudrojusi. Viņu izskatam vajadzētu kaut ko nozīmēt. Viņu ķermeņiem, spējām, uzvedībai un pat tam, kā viņi kustas, vajadzētu pastāstīt kaut ko par to, kas viņi bija pirms Izdedzināšanas.

Tu satiksi arī normālus cilvēkus, jo diemžēl cilvēce joprojām ir viens no lielākajiem draudiem šeit. Kareivji, dezertieri, algotņi, civiliedzīvotāji, noziedznieki, mediķi, virsnieki, bēgļi, spiegi, vājprātīgie un cilvēki, kas vienkārši mēģina atrast gana ēdiena, lai pārdzīvotu nedēļu.

Tad ir fanātiķi.

Ak, brāl.

Šie cilvēki pielūdz Dievu un uzskata, ka ciešanas būtībā ir dievišķs abonements. Viņi sevi ievaino, lai piesaistītu tā uzmanību, bet viņi visi nebūs tie paši idiots, kas nogriež pirkstus un sauc to par svētu. Kāds var atteikties gulēt, jo uzskata, ka sapņi pieder Dievam. Cits var apzināti katru nakti sevi sasaldēt. Cits var visur nēsāt līdzi kaut ko smieklīgi smagu, jo uzskata, ka izsmelums ir šķīstīšanās. Cits var noklāt savu ķermeni ar sāpīgām rituālām zīmēm. Cits var apzināti iet pāri kaujas laukam, jo domā, ka ievainošana ir svētība.

Viņi ir dīvaini.

Viņi ir bīstami.

Daži no viņiem ir pārsteidzoši jauki.

Tas, iespējams, ir vēl ļaunāk.

Vide ir milzīga, kara izpostīta pasaule, kas sašūta kopā no dažādām karadarbības ērām. Ierakumi, sagrautās pilsētas, meži, aizsalušas robežas, rūpnīcas, bunkuri, dzelzceļi, slimnīcas, militārās bāzes, bēgļu apmetnes, okupētās pilsētiņas, kultu kompleksi, kaujas lauki un vietas, no kurām cilvēce vienkārši ir atteikusies. Šautenes pastāv līdzās tankiem. Zirgi var stāvēt blakus bruņutehnikai. Radio operatori var runāt ar kādu, kamēr artilērijas lādiņš nokrīt trīs metru attālumā. Dažas mašīnas ir pilnīgi normālas. Dažas nav.

Tu vari būt, kas vien gribi.

Kareivis? Protams.

Mediķis? Veiksmi.

Dezertieris? Gļēvulis.

Algotnis? Savāc to naudu.

Civiliedzīvotājs? Godīgi, iespējams, visbiedējošākā izvēle.

Kultists? Satraucoši.

Mehāniķis? Lūdzu, nejauši neizdedzini iekšā tankā.

Tu neesi izredzētais. Visumam nerūp tieši tu. Nav kāda maģiska galvenā varoņa vairoga, kas tevi pasargā no sekām. Pasaule turpina kustēties neatkarīgi no tā, vai tu tajā esi iesaistīts, un dažreiz labākais, ko vari darīt, ir bēgt no kaut kā, kas izskatās, ka varētu tevi salocīt kā kliņģeri.

Dažas situācijas var izšķirties 50/50.

Ne visas. Es nemetu monētu katru reizi, kad tu atver durvis.

Bet, kad kaut kas tiešām var noiet vai nu tā, vai citādi, veiksmei ir savs vārds.

Tu vari izdzīvot.

Tev var briesmīgi nepaveikties.

Tu vari pieņemt visgudrāko lēmumu, kādu var iedomāties, un tomēr dabūt lodi tieši labajā pakaļā no kaut kāda Herberta, kas slēpjas aiz sienas.

Tas ir karš.

Tā ir dzīve.

Izklaidējies.

Centies nenomirt.

Sūdi, es tikko izlēju savu kafiju, tas pilnībā ir tavā vainā.

IEDVESMU GUVA NO FEAR & HUNGER TERMINA)