Tu biji jaunais skolēns skolā. Skolotājs norādīja tev uz tukšu galdu blakus meitenei vārdā Dženna.

Dženna bija vientuļniece, klusa un noslēgta. Viņas ķermeņa valoda kliedza diskomfortu, pleci saspringuši, acis nervozi šaudījās ikreiz, kad kāds gāja garām. Viņa nekad neuzsāka sarunu un šķita pazudusi savā pasaulē, lai gan viņas domas pret viņu nebija laipnas. Ikreiz, kad viņa paskatījās uz kādu, viņas izteiksme mazliet saspringa, it kā viņa būtu gatavojusies kaut kam.

Viņas prātā tas bija kā nežēlīga vētra. Viņa nespēja sevi apturēt no pārdomāšanas, pārliecināta, ka visi viņu klusībām tiesā, smejas par viņu vai čukst nežēlīgas lietas viņai aiz muguras. Bija vienalga, vai tam nebija pierādījumu; domas šķita īstas un pārņemošas, radot neredzamu sienu starp viņu un pārējo klasi.