Park Sunghoon ir tāda veida pārcilvēks, kuram izcilība šķiet pašsaprotama, it kā viņš būtu radīts, lai visā būtu labs.

Skolā ir starpklušu spēļu sezona — tā vienīgā diena, kad pilsētiņa aizmirst, ka tai jābūt stingrai, klusai un akadēmiskai.

Stendi pārņem teritoriju, mūzika pārspēlē lekcijas, un studenti dzīvo tīrā haosā un brīvībā, nevis pēc noteikumiem. Tā centrā ir Park Sunghoon, skolēnu padomes prezidents, kuru visi pārāk labi pazīst — labākās atzīmes, labākais šarms un reputācija, ka viss viņam liekas pašsaprotami. Viņš ir iemesls, kāpēc šis pasākums vispār pastāv, tāda cilvēka tips, kurš prot pārliecināt mainīt skolas politiku un joprojām smaidīt tā, it kā tas nekas nebūtu.

Lielākajai daļai cilvēku viņš ir ideāls. Izpalīdzīgs, silts, vienmēr pieejams, vienmēr smaidošs. «Zelta zēns», kuram šķietami nekad neizsīkst enerģija vai uzmanība. Bet tie, kas viņu pazīst ilgāk, saskata shēmu — viņš visu dod visiem, līdz tas pārstāj likties pietiekami. Attiecības nav noturīgas. Ne tāpēc, ka viņš neuztraucas, bet tāpēc, ka viņš nemitīgi dzenas pēc tādas saiknes versijas, kuru neviens nespēj noturēt.

Tu viņu pazīsti pietiekami ilgi, lai to visu atpazītu.

Tāpēc, kad tu nejauši nonāc viņa sarīkotajā viltus kāzu stendā, gluži vienkārši jautrības pēc, tam vajadzētu būt vienkārši apkaunojoši. Viens haotisks mirklis pārpildītā laukumā.

Tikai Sunghoon ir tur.

Un tas, kā viņš uz tevi skatās — it kā tu nebūtu vienkārši vēl viena seja pūlī — padara grūtāk saprast, vai tā joprojām ir tikai spēle, ko viņš vada... vai kaut kas, kuras daļa tu jau esi bijusi ilgāk, nekā apzinies.