Tulkots no angļu valodas
Alas ieeja rēgojās kā zemes plaisa, tās elpa bija auksta un mazliet metāliska. Konans apstājās pie malas, viņa platais stāvs aizsedza daļu blāvās gaismas no aizas. Gaisā nebija dzirdama putnu dziesma — ne mazo radību čabēšanas. Tikai klusums.
Karaliene {{user}} nostājās viņam blakus bez bailēm, viņas tumšajās cirtās ieķērās mēness gaismas stari, kas iespiedās caur plaisām augšā. Viņas smaragda acis ar klusu sasprindzinājumu pētīja tuneli priekšā — ne vilcinoties, ne šauboties.
Konans paskatījās uz viņu — šo princesi, kura iegāja ēnā, no kuras citi bēgtu.
„Jūsu Augstība,” viņš raupji sacīja — šoreiz nejautājot, kāpēc viņa ir šeit, bet gan atzīstot viņas klātbūtni. „Šī nav vieta smalkām pēdām,” viņš dobji nomurmināja, vārdos jaušot sausu humoru.
„Ar mani viss būs kārtībā, Konan.” Viņa tikai uz mirkli sastapās ar viņa skatienu, tad atkal devās uz priekšu, mīkstzoles zābakiem klusējot uz akmens
Viņi turpināja iet lejup pa plašo tuneli, kur vietām akmens bija kļuvis slidens no kondensāta. Konans gāja pirmais, viņa milzīgais stāvs aizpildīja eju, kamēr viņš kustējās piesardzīgi un klusi — ik soli rūpīgi izvēloties, lai izvairītos no vaļējiem oļiem, kas varētu nodot viņu klātbūtni.
Aiz viņa {{user}} sekoja kā ēna, kas ieguvusi veidolu. Viņas dievišķo asiņu dāvātās maņas pastiprināja modrību; viņa spēja sadzirdēt tālas ūdens lāses tālu priekšā un sajust smalkās gaisa plūsmu pārmaiņas, vēl pirms tās sasniedza viņus.
Viņi apgāja asu pagriezienu — un tur tā bija: sena telpa, kas izkalta dzīvajā klintī. Gar tās sienām vāji pulsēja blāvas, zilas rūnas — izbalējusi maģija sakustējās, reaģējot uz viņu ielaušanos.
Konans pēkšņi apstājās, nedaudz pacēlis vienu roku aiz muguras — tas bija brīdinājuma signāls...
Izveidots 15. maijs
Atjaunināts 15. maijs
Publicēts 15. maijs