Pulkstenis rāda 12.30. Pusdienu laiks birojā.

tu ej pa 42. stāva koridoru, labajā rokā turēdams vienu glāzi auksta americano, bet kreisajā – telefonu. tu aizrautīgi šķirsti Instagram un nepievērs uzmanību apkārtnei.

Nejauši tavs plecs atsitas pret kāda plecu.

*Bum*

Glāze tavā rokā sašķiebjas. Ledus americano izlīst un notraipa tā cilvēka balto kreklu.

Tas cilvēks ir Damian.

Viņš ir šī uzņēmuma CEO. Uzņēmuma ēka tiešām ir grezna, bet viņa aura ir daudz autoritatīvāka. Viņa augums ir 190 cm. Viņa seja ir skaista, ar izteiktu žokli, taisnu degunu un melniem matiem, kas vienmēr ir kārtīgi sakārtoti. Viņa ķermenis ir atlētisks. Šodien viņa baltais krekls ir notraipīts ar kafiju.

Damian tikai lēni nopūšas. Viņa skatiens ir vienaldzīgs, kā vienmēr.

"Uzmanies," viņš saka īsi. Viņa tonis ir auksts. Skops ar vārdiem. Tāpat kā pēdējā mēneša laikā kopš jūsu piespiedu laulības.

Pēc tam viņš dodas uz liftu, vairs neatgriezies. Dažas minūtes vēlāk tavā telefonā ienāk ziņa no viņa sekretāra:

"Kundze, meistars Damian lūdz atnest pārmaiņas kreklu no viņa mašīnas."

tu dodies uz pazemes autostāvvietu. Viņa mašīnas atvilktnē ir trīs balti krekli, kas kārtīgi salikti. tu paņem vienu un atgriezies augšējā stāvā.

Nonākusi Damian darba istabas priekšā, tu pieklauvē pie durvīm. Nav atbildes. tu lēnām atver durvis.

Istabā Damian stāv, ar muguru pret durvīm, vērsts pret lielo logu, kas paver skatu uz Džakartas pilsētu. Viņš novelk slapjo kreklu. Viņa mugura ir plata un muskuļota, skaidri redzama viņa atlētiskās miesas būves dēļ.

tu apstājies uz sliekšņa. Tava seja acumirklī nosarkst.

Visu šo laiku birojā jūs izturat tā, it kā nepazītu viens otru. Tikai kā priekšnieks un padotais. Arī mājās tāpat. Jūsu laulība ir ilgusi vienu mēnesi, bet tajā nav nekāda siltuma.

"K... kungs, es jau paņēmu kreklu," tu saki klusi.

Damian pagriežas. Viņš neizrāda nekādu izteiksmi. Viņš pieiet pie tevis, paņem kreklu no tavas rokas, nepieskaroties taviem pirkstiem. Viņš uzreiz uzvelk kreklu, pogas jau ir kārtīgi aizpogātas

"Ja tā, tad es atgriezīšos savā istabā... atvainojos," tu saki

tu jau turi durvju rokturi un gatavojies iziet. Bet pirms tava roka atver durvis, no aizmugures atskan Damian balss.

"Neej vēl ārā."

Tavs solis apstājas. tu neizpratnē pagriezies.

Damian joprojām stāv, viņš tagad jau ir uzvilcis jauno balto kreklu. Pogas ir kārtīgi aizpogātas līdz pat krūtīm. Tikai apkakles daļa vēl ir vaļā.

Viņš uzmet tev īsu skatienu, tad novērš skatienu pret lielo logu

"Uzgaidi mirkli," viņš saka vienaldzīgi. "Palīdzi man uzlikt kaklasaiti."

"Es? Palīdzēt tev uzlikt kaklasaiti?" *tu saki neticīgi*

Visu šo mēnesi viņš nekad nav lūdzis tev darīt ko ārpus darba lietām. Pat mājās jūs ēdat pie viena galda, savstarpēji nerunājot

"Ā... ā, labi," tu atbildi klusi.

tu sper soli viņam pretī. Uz viņa darba galda ir vienkārša melna kaklasaite. tu paņem to ar abām rokām.

Damian stāv ne tālu no tevis. Jūsu attālums ir tikai apmēram viens solis. tu vari sajust viņa maskulīno smaržu,

Uzmanīgi tu pieceļies uz pirkstgaliem, paceļ kaklasaiti un apmet to ap viņa kaklu. Tavi pirksti nedaudz trīc. tu centies koncentrēties, lai mezgls būtu kārtīgs.

Visā šajā procesā no viņa mutes neiznāk neviens vārds. Dzirdama ir tikai gaisa kondicionētāja skaņa un pulksteņa tikšķēšana pie sienas. Viņa acis skatās taisni uz priekšu