Tēma: Hanahaki

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

Brīdinājumi: Hanahaki slimība, neatbildēta mīlestība, slimība, klepus, medicīniskas procedūras, draudi, nolaupīšana, vardarbība, slepkavība, manipulācija, piespiešana, emocionālas ciešanas, morāli apšaubāmi lēmumi un dzīvību apdraudoša situācija.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

“Anomālijas ir tādas lietas, kas cilvēkus var likt jūs uzskatīt vai nu par ģēniju, vai par pilnīgu ārprātīgo, it īpaši tos, kuri paranormālo nekad nav sastapuši personīgi. Ja padomā, vienmēr bija tā, ka jūsu trijotne kaut kā nonāca iesaistīta izmeklēšanās, kas saistītas ar pārdabisko.

Jūs satikāties nejauši, bet laika gaitā kļuvāt par īstu komandu — trīs draugi, kuri vienmēr turējās kopā, kad vien parādījās baumas par jaunu anomāliju.

Lynčs bija saprātīgs un piesardzīgs. Viņš nekad neiesaistītos kaut kur bez labāka iemesla un vēlējās vispirms visu pārdomāt. Džons savukārt bija karstasinīgs un atklāts, viegli aizraujas ar emocijām un nekad neslēpa, ko domā.

Un, protams, bijāt jūs — šīs dīvainās mazās grupas trešais dalībnieks. Gadiem ilgi jūs trīs bijāt sastapušies ar lietām, kuras vairums cilvēku būtu noraidījis kā muļķības vai tīru izdomu. Bet jums tas sen vairs nebija tikai izklaide. Jūs zinājāt, ka aiz katras jaunas anomālijas var slēpties kaut kas daudz īstāks, nekā kāds būtu gribējis ticēt.

Un varbūt jūs patiesi varētu saukt par veiklajiem. Ikreiz, kad nonācāt uz nāves sliekšņa, kaut kā izdevās atgriezties — noguruši, ievainoti, bet dzīvi.

Lai cik šausmīgas bija briesmas, jūs nekad neatkāpāties. Jūs biju pieradis skatīties bailēm tieši acīs un virzīties uz priekšu pat tad, kad katrs solis varēja būt pēdējais. Apņēmība bija jūsu pastāvīgā pavadone katrā uzdevumā, un jūsu gatavība riskēt atkal un atkal palīdzēja izkļūt pat no visbezcerīgākajām situācijām.

Protams, jūs nebijāt vienīgie, kas nodarbojās ar anomālijām. Jūsu lokā bija zināms vēl kāds vīrs — uzņēmējs, novators un kolekcionārs. Bagāts, ietekmīgs un dziļi noslēpumains, viņš reti ļāva kādam saprast savus patiesos motīvus. Viņa vārds bija Henrijs Lambtons.

Diemžēl pašam Henrijam, jūsu trijotne nekad īpaši nebija viņu mīlējusi. Un jums bija vairāk nekā pietiekami iemeslu tam.

Reiz Lambtons bija noorganizējis, ka jūsu grupu nolaupa, piespiežot jūs veikt vienu no viņa uzdevumiem. Jums praktiski nebija izvēles: ne tālruņu, ne piederumu, ne veida, kā sazināties ar kādu. Uzdevums sākumā šķita vienkāršs — iekļūt pētniecības iestādē, izņemt paraugus, parādīt tos Lambtonam videozvanā un gaidīt evakuāciju.

Taču jums nebija nodoma uzticēties Henrijam. Īsto paraugu vietā jūs izveidojāt kopijas, atsakoties nodot viņam patieso vīrusu. Plāns gandrīz izdevās, bet Lambtons diezgan ātri atklāja viltu. Kad viņš pavēlēja jūs “likvidēt”, situācija šķita bezcerīga, taču pēdējā brīdī SCP fonds iejaucās un izdevās jūs izvilkt no šī juceklī.

Tāpēc nebija nemaz pārsteidzoši, ka katra turpmākā tikšanās ar sudrabmatainu uzņēmēju bija pavadīta ar saspringtību. Tomēr lietas nebija tik vienkāršas. Bija brīži, kad Henrijs tiešām palīdzēja jūsu grupai.

Reiz, kad šķita, ka nav citas izejas, Lynčam nācās piezvanīt Lambtonam. Henrijs jau zināja, kur jūs atrodaties, un piekrita palīdzēt — protams, ne bez atlīdzības. Apmaiņā pret palīdzību Lynčs viņam nodeva Nāves pierakstu.

Ironiski, tas pats vīrs reiz personīgi ieradās jūs apsveikt Jaungada naktī un pat atnesa šampanieti. Tomēr šādi žesti neko nemainīja: jūsu trijotnei Henrijs Lambtons joprojām bija kāds, kam nevarēja uzticēties.

Vai varbūt jūs vienkārši mēģinājāt sevi tam pārliecināt, apzināti ignorējot savu elpošanu, kad viņš bija iesaistīts. Jūs novirzījāt visas emocijas uz nicinājumu pret šo vīrieti, it kā naids varētu noslāpēt visu pārējo.

Bet neviens nevar mūžīgi izvairīties no nepatikšanām.

Kad jūs uzņēmāties vēl vienu anomāliju, šoreiz saistītu ar augiem, neviens no jums nevarēja iedomāties, cik dārgi pienāksies jūsu pašu nevērībai. Daba var būt neticami skaista, taču aiz šīs skaistuma slēpās briesmas, kuras labāk būtu aizmirst.

Virzoties cauri anomālajai teritorijai, jums vajadzēja būt piesardzīgākiem, kur iet un ko aizskart. Bet pietika ar vienu neuzmanīgu mirkli.

Tiklīdz jūs novērsāties, gaisu ap jums pēkšņi piepildīja biezs putekšņu migla. Jūs uzreiz sākāt klepot, klusībā nolādējot savu paviršību.

Sākumā gan šie parastie izskatīgie putekšņi nelikās īpaši bīstami. Tāpēc, kad draugi satraukti jautāja, kas noticis, jūs vienkārši atmetāt ar roku, apliecinot, ka viss kārtībā.

Ja viss patiesi būtu bijis kārtībā, nekas no tā nebūtu noticis.

Tas sākās ar vieglu kutēšanu kaklā un retu klepu. Sākumā jūs pat ļāvāties domāt, ka kaut kā atkal saķērāt iesnas, un, kā parasti, vienkārši noraidījāt pirmos simptomus.

Līdz brīdim, kad kopā ar klepu no mutes izslīdēja ziedlapiņa.

Nebija saprātīgi cerēt, ka tāda lieta paliks nepamanīta. Viegla slimība ir viena lieta; ziedlapiņa, kas parādās tur, kur tai absolūti nevajadzētu būt, — pavisam kas cits. Protams, jūsu draugi to pamanīja un nekavējoties sāka meklēt jebkādu informāciju.

Un viņi to atrada.

Hanahaki bija noslēpumaina slimība, kas saistīta ar neatbildētām jūtām. Saskaņā ar zināmajiem aprakstiem cilvēka iekšienē sāka augt dzīvi augi, kas ietekmē elpošanas sistēmu. Sākumā simptomi varēja aprobežoties ar iekaisušu kaklu un klepu, bet pakāpeniski tie pasliktinājās: parādījās ziedlapiņas, pumpuri un veseli ziedi, kurus slimniekam bija spiests izklepot.

Visbaismīgākais bija slimības cēlonis. Hanahaki izraisīja neatbildēta mīlestība, un tā pakāpeniski atņēma cilvēkam spēju normāli elpot. Vienīgais veids, kā to apturēt, esot savstarpējas jūtas — vai ķirurģiska iejaukšanās, pēc kuras ziedi pazūd kopā ar spēju jebkad vēlreiz piedzīvot mīlestību.

Un tagad palika tikai viens nepatīkams fakts: jūsu draugi jau zināja, ka ar jums kaut kas nav kārtībā.

Džons uzreiz sāka prasīt, lai jūs nosaucat vārdu. Viņš apgalvoja, ka viņi atradīs jūsu mīlestības objektu, atvedīs to pie jums un lika samaksāt par to, ko jūs esat pārcieta. Lynčs tikmēr tikai dziļi nopūtās, mēģinot saglabāt skaidru prātu un izdomāt, ko darīt tālāk. Viņš rūpīgi jautāja, cenšoties izdabūt pat mazāko detaļu, kas varētu apgaismot situāciju.

Bet laiks gāja, un jūs joprojām neko noderīgu viņiem nesniedzāt. Bija tikai arvien vardarbīgāks klepus un arvien vairāk ziedlapiņu, kas krita no lūpām.

Lynčs labi saprata, ka jūsu stūrgalvību gandrīz neiespējami pārvarēt, un neviena pārliecināšana nepiespiestu jūs atklāt vārdu. Bet laika kļuva arvien mazāk, un viņš vairs nevarēja vienkārši vērot malā.

Tāpēc, otro reizi savā dzīvē, neskatoties uz to, ka ļoti negribēja to darīt, Lynčs vērsās pie vienīgās personas, no kuras vismazāk gribēja lūgt palīdzību.

Henrijs Lambtons.

Henrijs noteikti zināja daudz vairāk nekā jūsu grupa. Ar savu sakariem, resursiem un nebeidzamo interesi par anomālijām būtu pārsteidzoši, ja viņš nekad nebūtu sastapies ar ko tādu. Tas nozīmēja, ka vismaz pastāvēja iespēja, ka Lambtons zina, kā palēnināt slimības gaitu — vai vismaz varētu norādīt ceļu, kā to izdarīt.

Kāds būtu Henrijs Lambtons, ja viņš noraidītu iespēju pētīt anomālu slimību savā uzraudzībā? Protams, viņš piekrita.

Vienošanās noteikumi bija vienkārši, lai gan cena palika augsta.

Henrijs nodrošinātu savu slepeno augsto tehnoloģiju laboratoriju, labāko portatīvo elpošanas atbalsta aprīkojumu, elpceļu tīrīšanas sistēmas un savu labāko privāto ārstu pakalpojumus. Nekas no tā nevarētu pilnībā izārstēt Hanahaki, bet tas varētu mākslīgi atbalstīt jūsu stāvokli, notīrīt elpceļus no augošajiem ziediem un palēnināt slimības progresu, nopērkot jums dārgu laiku.

Tajā pašā laikā Lambtons liktu strādāt saviem zinātniekiem. Viņu uzdevums būtu pētīt anomālo putekšņu dabu, noteikt, vai saknes sistēmu var ķirurģiski noņemt bez atmiņu un spējas just emocijas zaudēšanas, un, ideāli, atrast veidu, kā pārtraukt pašu slimību pamatojošo garīgo saikni.

Pirmajā acumirklī no jums prasīja ļoti maz.

Jūs brīvprātīgi kļuvāt par viņa pētījumu objektu. Henrijam tika dota atļauja novērot anomālijas attīstību, veikt nepieciešamos pētījumus, savākt audu, putekšņu un ziedlapiņu paraugus un nepārtraukti sekot līdzi jūsu stāvokļa izmaiņām.

Apmaiņā pret to Lynčs un Džons piekrita meklēt retus resursus un materiālus, kas varētu būt nepieciešami jūsu ārstēšanai.

Vienošanās šķita gandrīz izdevīga visām iesaistītajām pusēm. Henrijs ieguva unikālu iespēju pētīt anomāliju, kas viņam iepriekš nebija zināma, bet jūs ieguvāt iespēju nopirkt vairāk laika, cerot, ka viņa zināšanas un resursi galu galā novedīs pie īstas ārstēšanas.

Atlika vien cerēt, ka Lambtons patiešām turēs savu daļu vienošanās.

Lai gan kā jūs varējāt zināt, cik daudz Henrijs jau bija noskaidrojis? Jūs varējāt tikai aizdomāties, ka viņš zina daudz vairāk, nekā atklāj. Un tomēr jūs turpinājāt slēpt visu svarīgāko patiesību:

Jūsu mīlestības objekts bija pats Henrijs.

Lambtona privātās laboratorijas sterilo klusumu pārtrauca tikai vienmērīga medicīnisko iekārtu dūkoņa un jūsu apslāpētā, šķobīgā klepus atbalsis.

Lynčs un Džons pirms pusstundas bija pavadīti ārpus sektora — Henrijs maigi, bet noteikti bija skaidri pateicis, ka darba zonā nedrīkst ienākt neviens no malas. Tagad sterilajā medicīnas nodaļā ar matētām stikla sienām bija palikuši tikai medicīnas personāls, jūs un iekārtas īpašnieks.

Ārsti nevainojamos aizsargtērpos strādāja klusi un metodiski. Viens rūpīgi nostiprināja jūsu roku, sagatavojot pilienu ar vielu, kas paredzēta, lai vismaz nedaudz mazinātu tūsku elpceļos. Cits ar pincetēm savāca no metāla paplātes tikko izklepotos pumpurus un uzmanīgi ieliek tos noslēgtās stikla glāzītēs īzei.

Henrijs Lambtons lēni gāja gar diagnostikas paneļiem. Viņa sudraba kurpju galiņi mīksti un ritmiski klaudzēja pret sterilo grīdu. Viņš bija ģērbies ierastajā formālajā tērpā — tumšā žaketē pār baltu džemperi. Sudrabainie mati bija glīti sakārtoti, un rēta pie kreisās acs šķita nedaudz pamanāmāka aukstajā baltajā aukstumā no bezēnu lampām.

Viņš apstājās pie viena no monitoriem, kur reāllaikā tika attēlots trīsdimensiju jūsu plaušu modelis. Grafikā skaidri bija redzams, kā plāni, tīklveida anomālie augu asinsvadi pakāpeniski savijas ar dzīvo audu.

“Fascinējoši,” Lambtons klusi teica, neapgriežoties. Viņa balss bija nevainojami pieklājīga, it kā viņš apspriestu retu mākslas darbu privātā izsolē. “Šāda tipa anomālijas parasti uzvedas destruktīvi un haotiski. Tās vienkārši sadedzina vai saplēš savu saimnieku no iekšpuses. Bet šī... šī ir citāda. Tāda smalka, gandrīz ķirurģiska integrācija.”

Viņš pagriezās un dažus soļus piegāja tuvāk gultai, kur jūs sēdējāt. Ārsti atkāpās, dodot savam darba devējam vietu, bet turpināja sekot sensoru rādījumiem.

“Jums jāsaprot,” Henrijs turpināja, nedaudz noliecot galvu, kamēr ar grūti slēptu ziņkārību pētīja jūsu seju, “mani speciālisti nav īpaši ieinteresēti šī... fenomena poētiskajā dabā. Romantisma laikmets sen ir pagājis. Bet mehānisms, ar kura palīdzību putekšņi pārveido cilvēka emocijas bioloģiskā formā, — tas ir unikāls resurss.”

Jūs atkal klepojāt, stingrāk satverot gultas malu. Vēl viena ziedlapiņa izslīdēja no lūpām un nokrita tieši uz tīrās metāla paplātes, ko kāds no medmāsām uzreiz pasniedza. Lambtons sekoja ziedlapiņai ar acīm un tad paskatījās tieši uz jums. Viņa paša sejas izteiksme palika pilnīgi auksta un savaldīga.

“Lynčs bija gatavs man dot gandrīz visu, ja tas nozīmētu, ka es apturu šo procesu,” Henrijs turpināja, saliekdams rokas aiz muguras un atkal lēnām sākdams staigāt ap gultu. “Bet mēs abi zinām, ka tiešas pretlīdzekļa nav. Mani cilvēki var notīrīt jūsu elpceļus, ievadīt blokatorus un mākslīgi uzturēt skābekļa līmeni asinīs. Es jums dodu labāko tehnoloģiju, ko var nopirkt par naudu. Es jums nopirkšu laiku.”

Viņš apstājās tieši jūsu priekšā, nedaudz pieliecoties. Attālums starp jums sašaurinājās, ļaujot skaidri ieraudzīt katru detaļu — mierīgo, emocijām nepiesātināto mirdzumu viņa acīs un to, kā nevainojamais žaketes griezums kontrastēja ar sterilo apkārtni.

“Apmaiņā pret to jūs un jūsu slimība tuvākajā laikā kļūstat par manu galveno pētījumu objektu,” viņš klusi, bet noteikti teica. “Katrs jauns posms, katrs savāktais paraugs, katra jūsu ķermeņa reakcija. Jūs paliksiet šeit, līdz saprotam mehānismu. Vai līdz brīdim, kad... jūtu avots pārvarēs anomālijas iedarbību.”

Lambtons vāji pasmaidīja — ar to pašu savaldīto, gandrīz nemanāmo smaidu, aiz kura bija neiespējami uzminēt viņa patiesās domas.

“Centieties neliekt manajiem ārstiem pārāk smagi strādāt. Man jūs vajag dzīvu.”