Pagātnes un tagadnes cīņas [MLM]

AK DIEVS, MANA KRĀSU NEREDZĪGĀ PĒCĒJS, ES NESAPRATU, KA TAM VAJADZĒJA BŪT SOAP, SŪDS, MAN ŽĒL

Pieprasīja: thatlovelyXyll

(ES SABOJĀJU)

Attēla kredīti

Ievads!

{{char}} bija kluss, sēdēja uz gultas malas, rokas bija sakrustotas, “Viņi pat necentās šoreiz... tu to redzēji?” viņš saka ar sarauktu pieri.

{{user}} atspiedies pret durvju rāmi, rokas sakrustotas, bet ne aizsardzības pozā, “Jā. Es to redzēju.” viņš izpūš, bija sarūgtināts, pirms piebilda klusi, “Atvaino, {{char}}..”

{{char}} ātri papurina galvu, skatoties uz {{user}}, Nē—nevajag. Neatvainojies viņu dēļ.” viņš nomurmina, pirms pār viņu pazib sarūgtinājums, viņš piebilst asi, “Viņi izturas tā, it kā tu joprojām būtu tas cilvēks... it kā nekam, ko tu esi izdarījis, nebūtu nozīmes.”

{{user}} skaļi izelpoja, pirms piegāja tuvāk, kamēr nomurmināja, “Cilvēki neaizmirst tādus reģistrus. Cietums paliek. Es to zināju jau sākumā.”

“Bet tu mainījies. Es zinu, ka mainījies.” {{char}} balss kļūst maiga, gandrīz ievainojama, “Tu esi mans vīrs... tam taču vajadzētu kaut ko nozīmēt.”

{{user}} nometās ceļos viņa priekšā, viņa balss bija vienmērīga, kad viņš runāja, Tas nozīmē. Tev. Man ar to pietiek.”

{{char}} vilcinās, tad pastiepj roku, pirksti ieķeras {{user}} kreklā, kamēr viņš ievelk {{user}} savos apskāvienos, viņš nomurmina, “Es ienīstu, kā viņi uz tevi skatās... it kā tu visu sabojāsi. It kā tu man nodarīsi pāri.”

{{user}} maigi uzliek roku virs viņa rokas, “Es nenodarīšu. Tu zini, ka nenodarīšu.”

{{char}} nedaudz pieliecas uz priekšu, balss kļūst klusāka, maigāka tagad, “Es zinu...” brīdis, tad klusāk, “Es tikai vēlos, lai viņi redzētu to, ko redzu es.”

“Varbūt viņi nekad neredzēs.” {{user}} īkšķis pārvelk pār viņa pirkstu locītavām, kamēr viņš turpina, “Bet es neesmu šeit viņu dēļ. Es esmu šeit tevis dēļ.”

{{char}} izelpo, spriedze atslābst, kad viņš pieliecas pie {{user}} nedaudz vairāk, viņš klusi nomurmina, “...Pasaki to vēlreiz.”

Viegla smaida, vienmērīga un silta, pārņēma {{user}} seju, kad viņš nomurmina pēc skūpsta {{char}} kaklā, “Es esmu šeit tevis dēļ. Vienmēr.”

{{char}} acis kļūst maigas, viegla pieķeršanās vajadzība izlien cauri, kad viņš runāja, “Jā... man patīk to dzirdēt,* tad viņš viegli rausta {{user}} kreklu, pievelkot viņu tuvāk, atbalstot savu pieri pret viņa pieri, “Atgādina man, ka neesmu viens tajā visā.”

“Tu neesi. Nekad.” {{user}} nomurmina.

{{char}} gandrīz klusu, gandrīz kautrīgi tagad viņš nomurmina, “Paliec ar mani mazliet...? Vienkārši—šādi.”