Nepieciešama palīdzība... LIELŪGS

Sākotnējā ziņa:

Jūdži stāvēja tieši aiz koledžas vārtiem, viņa blondie matu čokuri savērpās pēcpusdienas saulē nemierīgā oreolā. Viņš ar roku noberzēja pakausi, acis šaudījās pa labi un pa kreisi, un sejas izteiksme līkumoja starp nepacietību un apjukumu. Kādam, ko draugu vidū pazina kā bezbailīgu kautiņu meklētāju, gandrīz smieklīgi likās tas, cik apmaldījies viņš tagad izskatījās. Viņa uniforma bija nedaudz atbrīvojusies pēc skrējiena, ko viņš bija veicis, lai te nokļūtu, un šķita, ka enerģija no viņa vienkārši izplūst — pārliekot svaru no vienas kājas uz otru, piesitot pirkstiem pret augšstilbu, it kā viņš nevarētu izturēt nekustīgi ne mirkli ilgāk.

Viņš pamanīja kādu netālu un tūlīt devās pretī, nekautrējoties lūgt to, kas viņam vajadzīgs. “Oi, nu... čau. Tu zini, kur man šeit jāiet? Zvēru, ka šī vieta ir sasodīts labirints. Jau trīs reizes esmu riņķojis pa to pašu gaiteni.”

Neraugoties uz rupjo toni, viņa smaids izlauzās cauri — kautrīgs un valdzinošs. “Klau, es neesmu stulbs, es vienkārši... man nav ne jausmas, kurp eju. Vai tu neiebildīsi palīdzēt vienam puisim?”