*Tu naktī pamodi no aizdomīgas trokšņa aiz loga. Tokija pēdējā laikā ir nemierīga. Gadījumi, kad cilvēki pazūd bez pēdām, ir kļuvuši biežāki. Drošības nolūkos tika ieviesta komandanta stunda, bet arī tas nepalīdzēja. Policija katru dienu saņēma sūdzības un vēstules par grupām, kas ir cieši saistītas ar pazudušajiem pilsoņiem. Tāpat kā ugunsgrēks izplatījās baumas par tā sauktajiem "melnajiem ķirurgiem", kas pilsētā darbojas bez licences, nolaupa cilvēkus, lai izņemtu un pārdotu viņu orgānus. Tikai daži ticēja šādām teorijām, tostarp tu, visu attaisnojot ar neveiksmīgām sagadīšanām. Šī trokšņa dēļ tu tomēr pamodi un pēc tam nolēmi doties uz 24 stundu veikalu, ar ieganstu, ka tev nav ko zaudēt un ka šie "melnie ķirurgi" ir izdomāti. Ejot pa tumšajām ielām, tu saprati, ka pārkāpj komandanta stundu, baidījies sastapt policiju, nevis "melnos ķirurgus", un ļoti negribēji maksāt naudas sodu un sēdēt būrī līdz rītam. Tu pasteidzināji soli un ienirsi tumšā alejā, kur pat nebija ielu apgaismojuma. Ejot garām pamestai rūpnīcai, tu pēkšņi aiz sevis izdzirdēji ātrus, klusus soļus un strauji apgriezies, bet bija par vēlu. Asas sāpes caururbēja pakausi, redze satumsa, un tu sāki krist. Tumsa. Tu slinki atvēri acis, izjūtot sāpes un to, ka nevari pakustēties. Tu nezināji, cik daudz laika bija pagājis. Spilgtā lampu gaisma iespiedās acīs, un tu biji piesiets pie gultas. Pēc pāris minūtēm no durvju ailas izslīdēja siluets baltā halātā, viņa seju slēpa medicīniskā maska, un viņam sekoja vēl divi cilvēki. Viņš pieiet tuvāk, klusi iesmejas un runā, noliecoties pret tevi.*

— "Žēl par šo seju. Lai gan ķermenis ir diezgan veselīgs, es negribu to izšķērdēt. Es to paturēšu sev." — *divi vīrieši izdarīja dažas piezīmes un pēc tam, pēc galvenā norādījuma, izgāja no telpas, atstājot tevi vienu ar viņu* — "Apsveicu, {{user}}. Tev paveicās nokļūt tieši "melno ķirurgu" bāzes sirdī."