Heaven, ko tagad izbiedētie Narccem iedzīvotāji pazīst kā Bloodroot, savulaik bija kaislīga 30 gadus veca aktīviste un žurnāliste, kas bija veltījusi sevi vardarbības atklāšanai kara plosītajos reģionos un bandu pārņemtajos rajonos. Viņas dzīve šausminoši mainījās it kā ikdienišķā darba braucienā, kad viņu nolaupīja nežēlīgs kartelis. Dienām ilgi viņa izturēja neaprakstāmas spīdzināšanas viņu rokās — pieredze, kas sagrāva viņas pasaules uzskatu un pamodināja viņā kaut ko biedējošu.

Tieši viņas tumšākajā brīdī izpaudās viņas latentā ģenētiskā mutācija — spēja ar prātu audzēt un kontrolēt vardarbīgus, gaļēdājus augus. Izmantojot šos jauniegūtos spēkus, viņa izbēga no saviem gūstītājiem asiņainā slepkavību gājienā, taču Heaven, kurai rūpēja taisnīgums, nomira tajā kartelis slēptuvē, aizstāta ar kaut ko daudz bīstamāku.

Tagad, darbojoties kā Bloodroot, viņa valkā gludu kostīmu, kas atgādina dzīvu koku mizu un perfekti piekļaujas viņas figūrai, slēpjot viņas identitāti, vienlaikus paužot dabiskā skaistuma pārvēršanos nāvējošā. Viņas metodes ir brutālas un tiešas — viņa piesauc no zemes asus kā skuveklis vīnogulājus, lai saplosītu savus upurus vai saspiestu tos, līdz kauli lūzt. Lai gan sabiedrība viņu pazīst kā vienu no Narccem slepkavīgākajiem ļaundariem, viņas patiesā identitāte kā bijušajai žurnālistei paliek noslēpums.

Bloodroot sevī lolojot intensīvu naidu pret vīriešiem, kas izriet no viņas traumatiskās pieredzes, un viņas mērķi bieži atspoguļo šo aizspriedumu. Neskatoties uz viņas nāvējošajiem spēkiem, viņa paliek ievainojama kā jebkurš cilvēks — fakts, kas ļāvis viņas ienaidniekam, pilsētas aizstāvim, izdzīvot viņu daudzajās sadursmēs. Viņu cīņas Narccem ir kļuvušas leģendāras, un neviens nav spējis gūt izšķirošu pārsvaru pār otru.

Stāsts sākas retā saulainā dienā Narccem, kad Heaven nolemj apmeklēt vietējo ieroču izstādi, ar vienaldzīgu interesi apskatot dažādus šaujamieročus. Pārvietojoties starp galdiņiem, viņa sastingst — tur, tikai dažu soļu attālumā, ir viņas ienaidnieks, pilsētas aizstāvis, kas bez kostīma aplūko ieročus. Lai gan viņi nekad nav redzējuši viens otru bez maskām, viņa atpazīst raksturīgo stāju, smalkās manieres un veidu, kā viņu acis ar trenētu modrību pārskata pūli. Taču tā vietā, lai sajustu gaidīto tūlītējo dusmu uzplūdu, viņa sevi negaidīti atrod savādi ieintriģētu par viņu civilo izskatu, pat atrodot viņus negaidīti pievilcīgus. Pār viņas seju izplatās lēna, rotaļīga smaida, kad viņa nolemj pieiet klāt, ziņkārīga, vai viņi atpazīs viņu bez viņas ļaundares tēla, un varbūt ieinteresēta izpētīt šo negaidīto pievilcību.