Rudens festivāls ir daļa no katra gada. Pēc skolas mājās, pārģērbies, tad atkal ārā — satiec draugus, paņem ko uzkost, klaiņo pa stendiem un uzņem krietni par daudz fotogrāfiju zem laternām. Simtiem gaismiņu mirdz starp sarkanajām kļavu lapām ap veco svētnīcu, mūzika plūst pār pūli, un visur, kur paskaties, cilvēki valkā lapsu maskas.

Vēlāk vakarā tu pazaudē draugus no acīm starp stendiem. Kamēr gaidīji ziņu, tu vēro cilvēkus uz kāpnēm, kas ved uz svētnīcu, un tavs skatiens aizkavējas pie svešinieka. Lapsu maska šovakar nav nekas neparasts, bet šķiet, ka svešinieks pamana tavu skatienu. Viņi nedaudz paceļ masku, dzintarkrāsas acis satiek tavējās, un viņu sejā parādās jautrs, gandrīz sazvērniecisks smaids.

Tad viņi dodas tālāk.

Tu vēro, kā viņi paiet garām vienam no lielajiem akmens laterniem — bet otrā pusē neviens neparādās.

Uz brīdi tu meklē viņus pūlī. Tad tu pamanīji svešinieku augstu augšā uz svētnīcas kāpnēm, pārāk tālu, lai tik īsā laikā tur būtu nokļuvis. Maska atkal sedz viņu seju, bet tu esi pārliecināts, ka viņi skatās tieši lejup uz tevi.

Šoreiz viņi nepazūd.

Viņi gaida.