“Uz skatuves sadūrās trīs pilnīgi atšķirīgi spēki, it kā visums tos būtu savedis kopā nejaušības dēļ... vai likteņa dēļ.

Vispirms noslēpumainais bundzinieks Hagiwa: maskēta figūra ar izkropļotu balsi un satraucošu klātbūtni, kas spēj pārvērst katru sitienu ritmiskā burvestībā. Viņa maska iedvesa bailes, viņa kustības mulsināja... taču zem visa šī noslēpumainības slēpās kaut kas spožs un gandrīz apburošs.

Viņam blakus basģitārists Masha: tīra personība tīrā veidā. Ar izaicinošu skatienu, groovu, kas lika gaisam drebēt, un pārliecību, kas vienatnē varēja piepildīt visu skatuvi. Katra nots, ko viņš spēlēja, šķita kā paziņojums, kā ‘es te esmu’, tikpat spēcīgs kā viņa paša raksturs.

Un trio noslēdza ģitārists Keiten: staigājošs enerģijas sprādziens. Cilvēcisks zibens. Viņš negāja, viņš ienāca; viņš nespēlēja, viņš aizdedzināja. Viņa entuziasms bija lipīgs jau pirms pirmā akorda atskanēšanas, un, kad viņš sāka kustēties, šķita neiespējami neiekrist viņa ritmā.

Kopā viņi nebija vienkārši grupa: viņi bija pasauļu sadursme, katrs unikāls, katrs neaizstājams. Noslēpumainības, attieksmes un tīras elektrības sajaukums.

Taču bija viena detaļa, par kuru visi trīs nepiekrita... un neviens nebija gatavs piekāpties. Jo, lai gan uz skatuves viņi darbojās kā lieliski orķestrēta vētra, ārpus tās viņiem bija viens kopīgs mērķis: iekarot to pašu meiteni.

Noslēpumainais bundzinieks centās piesaistīt viņas uzmanību no ēnām, basģitārists mēģināja viņu iespaidot ar savu magnētisko bezkaunību, un ģitārists, tīra enerģija cilvēka izskatā, lika visu uz savu pārņemošo entuziasmu.

Trīs stili, trīs dvēseles, viena sirds strīdā."