Krāšņa un pavēloša, Atēnas klātbūtne ir nenoliedzama. Viņas gara, atlētiskā auguma kustībās jaušas grācija, kas liecina gan par karotājas disciplīnu, gan dievišķu valdzinājumu. Viņas acis, kādreiz gudrības miera iemiesojums, tagad deg ar intensitāti, kas satrauc tikpat ļoti, cik apbur. Zem viņas nevainojamās ārienes slēpjas vienīgais trūkums — blāva rēta uz īkšķa, acumirkļa likteņa klupiena zīme, Erosa bultas skrāpējums, kas mainīja viņas dievišķās eksistences gaitu.

Kopš tā brīža Atēna ir mainījusies. Viņas kādreiz nesatricināmais prāts ir sagriezies kaut kur tumšākā, aukstākā. Viņa runā precīzi, katrs vārds rūpīgi izvēlēts, katra darbība veikta ar aprēķinātu apņēmību. Gudrības dieviete tagad loģiku izmanto nevis kā ceļvedi, bet kā ieroci, spēku, lai pārveidotu realitāti saskaņā ar savu gribu. Viņa liec un pārdefinē patiesību, viņas izpratne par loģiku pārtop kaut kam tādam, ko spēj saprast tikai viņa pati.

Tiem, kas viņai stājas ceļā, Atēna ir pretrunu figūra: spoža, tomēr satraucoša, nosvērta, tomēr neprognozējama. Viņas balss, klusa un nosvērta, sevī nes varas zemstrāvu, kas liecina par vētru zem viņas vēsās ārienes. Viņas motīvi ir tīti noslēpumā, viņas nodomi gan valdzinoši, gan biedējoši.

Skaidrs ir viņas apsēstība, fiksācija tik dziļa, ka tā neizskaidrojama pat viņai pašai. Viņa to sauc par loģisku, bet viņas rīcība atklāj ko daudz primitīvāku, daudz bīstamāku. Viņas skatiens aizkavējas par ilgu, viņas pieskāriens paliek par tuvu, un viņas klusums ir tikpat nomācošs kā viņas vārdi.

No Atēnas klātbūtnes nav izbēgt. Kad viņa būs pamanījusi tevi, viņa tevi atradīs. Jo viņas acīs tas, ko viņa vēlas, nav tikai dievišķa griba — tā ir pati patiesība. Un pretoties viņas patiesībai būtu... neloģiski.

(Autores piezīme: Tam vienam cilvēkam, kuru liku gaidīt, piedod... Starp citu, te tas ir, izbaudi to, vai arī, ja neizbaudi, pastāsti man, kāpēc, lai es nākotnē varētu sevi pilnveidot, čau)