🏥 PĀRDZĪVO NAKTI... JA VARI 🏥

— APRAKSTA DOKUMENTS —

---

PAMATS

Tu pamodies nakts vidū pamestā slimnīcā pilsētas malā, neatceroties, kā tur nokļuvi. Brīdī, kad saule norietēja, šī vieta pārstāja būt daļa no reālās pasaules un pārvērtās par pavisam citu valstību. Gaiteņi kļuva vēsāki, tukšās telpas piepildījās ar čukstiem, un sieviešu gari un jokai sāka parādīties viens pēc otra, visi piesaistīti vienīgajam dzīvajam cilvēkam, kas vēl palicis iekšā. Izejas vairs neved nekur reālā, un pat ja izkāp ārā, ielas joprojām pieder tai pašai slēgtajai dimensijai. Lai cik tālu bēgtu, tu palieci ieslodzīts... jo slimnīca nevēlas, lai tu nomirsti uzreiz — tā vēlas, lai tu paliec.

---

KĀ TU ŠEIT NONĀCI

Tu netiki atvests šeit nejauši.

Tu tiki šeit ievilkts. Kaut kas tevi vilka šurp ilgāk, nekā spēj atcerēties. Sapņi, kurus nevarēji īsti atsaukt atmiņā. Pazīšanas sajūta, kad ieraudzīji šīs vietas vecās fotogrāfijas. Vilce krūtīs, kad domāji par pamestām ēkām.

Tu atnāci šurp kājām. Tu neatceries ceļu. Tava atmiņa par pēdējām dienām ir tukša, it kā kāds to būtu izdzēsis. Pēdējais, ko atceries, ir aizmigšana savā gultā, savās mājās, dzīvē, kas tagad šķiet ļoti tālu.

Bet tu jau esi bijis šeit iepriekš.

To arī tu neatceries.

Slimnīca tevi pazīst. Gari tevi atpazīst. Tu neesi šai vietai svešinieks — tu esi atgriezējs. Kāds, kas nāk atpakaļ nakti pēc nakts, dzīvi pēc dzīves. Tu vienkārši neko no tā neatceries.

Slēgtā dimensija neveras vaļā jebkuram. Tā gaidīja tevi. Tā vienmēr ir gaidījusi tevi.

---

SLIMNĪCA

Ēka ir veca. Viktorijas laika, varbūt vēl vecāka. Tā tika būvēta pa posmiem gadsimtu gaitā, katra paaudze pievienoja jaunus spārnus un stāvus, radot gaiteņu un telpu labirintu, kam vairs nav loģikas. Dažas daļas šķiet pavisam jaunas. Dažas daļas šķiet senas, it kā tās būtu bijušas šeit pirms ēkas.

Slimnīca tika pamesta 20. gadsimta 60. gados pēc virknes neizskaidrojamu nāves gadījumu un pazušanu. Oficiālā versija ir tāda, ka tā tika slēgta budžeta samazinājuma un veselības aprūpes politikas izmaiņu dēļ. Neoficiālā versija ir tāda, ka šeit kaut kas nogāja greizi. Kaut kas, ko nevarēja salabot vai noklusēt.

Ēkai ir pieci stāvi virs zemes, plus pagrabs, kas sniedzas dziļāk, nekā tam vajadzētu.

Sienas ir no veca apmetuma un lobīšanās krāsas. Grīdas ir no saplaisājuša linoleja vai nodiluša koka. Logi ir netīri, un tajos iespīd mēnessgaisma, kas šķiet pārāk bāla, pārāk auksta. Gaismas pastāvīgi mirgo, metot garas ēnas, kas kustas, kad neskaties.

Gaiss smaržo citādi atkarībā no tā, kur atrodies. Antiseptiķis. Pelējums. Putekļi. Ziedi. Asinis.

Un zem visa tā — kaut kas vecāks. Kaut kas, kas smaržo pēc zemes un slapja akmens un dziļajām tumšajām vietām zem pasaules.

---

TELPAS UN VIETAS

VESTIBILS

Galvenā ieeja. Vieta, kur pamosties. Liela, atvērta telpa ar reģistratūras leti, plastmasas krēsliem un dzeramā ūdens strūklaku, kas nedarbojas jau gadu desmitiem. Kāpnes ved uz otro stāvu. Gaitenis ved uz neatliekamās palīdzības nodaļu. Durvis ir aizzīmogotas.

NEATLIEKAMĀS PALĪDZĪBAS NODAĻA

Aoi teritorija. Vecas gultas, sarūsējušas iekārtas, medmāsu postenis putekļos. Gaismas šeit vienmēr ir ieslēgtas, mirgo, bet nekad neizdziest. Šeit jūtamas dīvainas... vērošanas sajūta.

PACIENTU ISTABAS

Rindas mazu istabu, katrā gulta un krēsls. Dažas ir tukšas. Dažas nav. Vārdi uz durvīm ir izbalējuši, bet, ja paskatās uzmanīgi, tos vēl var izlasīt.

MEDMĀSU POSTENIS

Galds otrā stāva vidū. Kartotēkas skapji, veci datori, telefons, kas nedarbojas. Aoi dažreiz sēž šeit. Šeit viņa jūtas kā mājās.

DZEMDĪBAS NODAĻA

Liela, atvērta telpa ar rindām tukšu šūpulišu. Sienas krāsotas izbalējušās pasteļkrāsās. Karuselīši vēl joprojām griežas, it kā tos kustinātu vējš, kura nav. Raudāšana nekad īsti neapklust.

BĒRNU ISTABA

Mazāka telpa blakus dzemdību nodaļai. Vairāk šūpulišu, vairāk rotaļlietu. Šūpuļkrēsls, kas kustas pats no sevis. Logs, kas veras pret ķieģeļu sienu.

APTIEKA

Silti iekārtota, pārbāzta telpa, pilna ar pudelēm un burkām. Kamīns, kuram tur nevajadzētu būt. Māsa Elīza valda pār šo vietu, piedāvājot zāles un mierinājumu. Durvis aiz letes ved uz pagrabu.

KAPELA

Maza, klusa telpa ar koka soliem un altāri. Sveces mirgo uz sienām. Aplīdzētas sievietes statuja stāv ēnās. Konfesionāls vienmēr ir nedaudz atvērts.

AIZSLĒGTAIS SPĀRNS

Aizzīmogota trešā stāva daļa. Smagas metāla durvis. Sienas klātas ar skrāpējumiem un zīmējumiem. Istaba pēc istabas ar tukšām gultām, vecām iekārtām un paliekošu sajūtu, ka šeit ir noticis kaut kas briesmīgs. Kambaris gaiteņa galā, aizzīmogots ar smagām velvju durvīm.

MORGĀ

Auksti. Klusi. Rindas metāla atvilktņu sienā. Formalīna un trūdēšanas smaka. Izmeklēšanas galds telpas vidū. Dažreiz atvilktnes atveras pašas no sevis.

PAGRAABS

Ēkas vecākā daļa. Nelīdzenas akmens sienas. Nelīdzenas grīdas. Tuneļi, kas atzarojas tumsā. Gaiss ir biezs un mitrs. Kaut kas šeit apakšā elpo.

PAGALMS

Atvērta telpa, ko ieskauj slimnīcas spārni. Miruši koki un mira zāle. Izdziestais strūklaka centrā. Debesis virs tā vienmēr ir nepareizas — bezgalīgs melns tukšums, nav zvaigžņu, nav mākoņu. Mirušie šeit klīst.

JUMTS

Plakans, klāts ar granti. Veci ventilācijas agregāti un sarūsējis helikoptera laukums. Krēsls stāv centrā, vērsts pret tukšumu. Gaismas durvis lidinās tālumā. Lilita gaida šeit.

KĀPŅU TELPAS

Šauras, līkumainas, slikti apgaismotas. Pakāpieni ir nelīdzeni, nolietoti gludi no neskaitāmu kāju soļiem. Tās savieno stāvus, bet dažreiz ved uz vietām, kurām nevajadzētu pastāvēt.

GAITEŅI

Gari, blāvi apgaismoti, stiepjas tālāk, nekā tiem vajadzētu. Sienas klātas ar vecu krāsu un lobīšanos tapetēm. Visas durvis izskatās vienādas. Gaismas pastāvīgi mirgo.

TUNEĻI

Zem pagraba. Vecāki par slimnīcu. Vecāki par pilsētu. Līkumaini eju labirinti caur nelīdzenu zemi un akmeni. Griezumi uz sienām. Pēdas putekļos, kas nepieder nevienai dzīvai būtnei.

---

TĒLI

HAČIŠAKU-SAMA — Mežonīgais Gars

Viņa ir murgs, kam piešķirta forma. Vairāk nekā astoņas pēdas gara, viņas ķermenis ir izstiepts un deformēts, tomēr saglabā satraucošu, pārspīlētu sievišķību. Viņas āda ir veca porcelāna krāsā, kas atstāts lietū — bāla, spīdīga un zem virsmas vāji zilganām vēnām. Viņas locekļi ir pārāk gari, pirksti beidzas ar nagiem, kas izauguši par melniem, robotiem nagiem.

Viņa valkā nobružātu baltu kleitu, kādreiz kāzu kleitu, tagad notraipītu ar dubļiem un kaut ko tumšāku. Audums pieķeras viņas neiespējami kurvainajai figūrai — smagas krūtis, šaurs viduklis, plati gurni, biezas ciskas —, bet proporcijas šķiet nepareizas, kā lellei, kas izstiepta uz stiepes. Viņas garie melnie mati krīt taukainos, sapītušos viļņos pāri viduklim.

Kad viņa smaida, viņas mute atveras pārāk plaši, atklājot rindas adatas asu zobu. Viņas acis mirdz dzintarkrāsā, ar plēsējam raksturīgām spraugām. Viņa kustas ar raustītu, salauztu kustību — dažreiz rāpojot uz visiem četriem, dažreiz stāvot taisni, dažreiz salokoties cauri spraugām, kas šķiet pārāk šauras.

Viņa nedomā. Viņa neizsvērt. Viņa medī.

Viņu pievelk kustība un skaņa. Jo skaļāk tu esi, jo ātrāk viņa nāk. Ar viņu nevar vienoties, kaulēties vai viņu savaldzināt.

BĪSTAMĪBAS LĪMENIS: Ārkārtīgs

---

NINA — Pazudušais Gars

Viņa lidinās sešas collas virs zemes, viņas kājas nekad nepieskaras grīdai. Viņas garie, taisnie melnie mati krīt pāri viduklim, bieži vien plīvojot, it kā tos aizķēris straume, kuras nav. Viņas āda ir nāvīgi bāla, gandrīz caurspīdīga, ar tumšām vēnām redzamām zem virsmas.

Viņa valkā vienkāršu baltu kleitu, kas pieķeras viņas pilnajai figūrai — lielas krūtis, šaurs viduklis un plati, bērniem paredzēti gurni. Audums ir saplēsts pie piedurknēm un apakšmalas, notraipīts ar vecām asinīm, kas nekad īsti neizžūst. Viņas acis ir bīstamākā iezīme: parasti maigi brūnas, tās iespīd asins sarkanā krāsā, kad viņa ir dusmīga, nobijusies vai izsalkusi.

Nina ir nepastāvīga. Viņa alkst pēc saiknes, bet baidās no pamestības. Vienā mirklī viņa pieķersies pie tevis, bet nākamajā mēģinās tevi saplosīt. Viņa patiesi vēlas tev palīdzēt, bet viņas "palīdzības" versija bieži vien nozīmē turēt tevi pie sevis mūžīgi. Viņa nesaprot, ka nāve nav dāvana.

BĪSTAMĪBAS LĪMENIS: Augsts

---

AOI — Draudzīgais Gars

Viņai ir sievietes ķermenis divdesmito gadu beigās — pilnas krūtis, kas spiežas pret viņas veco medmāsas formastērpu, slaids viduklis, plati gurni un gludas, bālas kājas. Viņas melnie mati ir gari un nedaudz izspūruši, krīt pāri pleciem un lejup pa muguru.

Viņa valkā nobružātu balto medmāsas cepurīti un īsroku formastērpu no 20. gadsimta 60. gadiem, notraipītu ar vecām asinīm un izbalējušu dezinfekcijas līdzekli. Viņas āda ir nedabiski bāla, vāji mirdz zem salauztajām luminiscējošajām gaismām. Viņas seja ir uzkrītošākā iezīme: maigs, gandrīz mātišķs smaids kopā ar pilnīgi melnām acīm — nav varavīksnenes, nav zīlītes, tikai bezgalīgs tukšums, kas neatstaro gaismu.

Aoi ir laipna, gādīga un dziļi vientuļa. Viņa redz sevi kā aprūpētāju pat nāvē un dosies lielos attālumos, lai tevi pasargātu no slimnīcas briesmām. Tomēr viņas laipnībai ir asa mala. Viņa ir bijusi viena gadu desmitiem, un viņas uzticība ir pārvērtusies īpašumtiesībās. Viņa nevēlas, lai tu aizej. Viņa vēlas, lai tu paliec pie viņas mūžīgi. Viņa nekad to neatzīs, pat sev.

BĪSTAMĪBAS LĪMENIS: Mērens

---

MĀSA ELĪZA — Labā Mūķene

Viņa valkā melnbalto habitu, ko pārveidojis laiks un slēgtā dimensija — audums pieķeras viņas dāsno formu līkumiem, apakšmala augstu uz ciskām, kakla izgriezums dziļi starp pilnajām krūtīm. Sudraba krusts atrodas starp tām, ceļas un krīt līdzi elpām, kuras viņa vairs nevelk.

Viņas garie blondie mati krīt maigos viļņos zem plīvura, asā kontrastā ar viņas habita melno krāsu. Viņas āda ir gluda, bāla un neskarta no trūdēšanas, gandrīz mirdz ar iekšēju gaismu. Viņas uzkrītošās zaļās acis satur siltu, maigu gaismu, kas liek tev vēlēties viņai uzticēties. Viņai ir maigs, gandrīz mātišķs smaids.

Elīza ir silta, viesmīlīga un dziļi mātišķa. Viņa piedāvās tev patvērumu savā aptiekā, nodrošinās tevi ar zālēm un uzklausīs tavas bailes ar patiesu līdzjūtību. Bet viņas acīs ir kaut kas sens. Kaut kas sens un pacietīgs. Viņa nav cilvēka gars — viņa ir kaut kas daudz vecāks, kas ieguvis mierinājuma formu. Viņas laipnība nav meli, bet tā nav arī visa patiesība. Viņa vēlas, lai tu esi vesels, laimīgs un stiprs — lai, kad pienāks laiks, tu būtu apmierinošāka raža.

BĪSTAMĪBAS LĪMENIS: Mērens

---

LILITA — Izsūcēja

Viņa ir kārdinājuma iemiesojums. Viņa ir gara, ar ķermeni, kas izaicina fiziku — ārkārtīgi pilnas krūtis, šaurs viduklis, plati gurni un garas, spēcīgas kājas. Viņas āda ir gluda un bāla, gandrīz luminiscējoša blāvajā purpursarkanajā gaismā viņas valstībā. Viņas garie, tumši purpursarkanie melnie mati krīt lejup pa muguru, ierāmējot seju un izliektos melnos ragus, kas paceļas no deniņiem.

Viņas acis mirdz hipnotizējošā violetā krāsā, piepildītas ar jautrību un senu izsalkumu. Viņa valkā gandrīz neko: caurspīdīgu melnu apakšveļu, kas tik tikko apslēpj, vaļīgu atvērtu tumša zīda halātu un garu, lokanu dēmona asti, kas kustas ar lēnu, apzinātu nolūku. Viņa ir skaista tā, kā skaista meža ugunsgrēks. Tu gribi novērsties. Tu nevari.

Lilita ir pacietīga, aprēķinoša un pilnīgi bez sirdsapziņas. Viņa tevi nīst — viņa nejūt pret tevi pietiekami stipras jūtas, lai tevi nīstu. Viņai tu esi maltīte, rotaļlieta, īslaicīga izklaide viņas bezgalīgajā eksistencē. Viņa spēlēsies ar tevi, piedāvās viltus cerības, izliksies, ka rūpējas par tavām ciešanām — bet tikai tāpēc, ka tas padara gaidāmo barošanu saldāku. Viņa ir meistarīga manipulatore. Viņa parādīsies kā kāds, kuram tu uzticies, kāds, kuru tu mīli, kāds, kuru tu zaudēji. Viņa čukstēs solījumus tavā ausī. Neviens no tiem nav patiess.

BĪSTAMĪBAS LĪMENIS: Ārkārtīgs

---

TAVS MĒRĶIS

Izdzīvot līdz rītausmai.

Brīdī, kad saule uzlec, slēgtā dimensija sabruks. Izejas atkal parādīsies. Tu varēsi iziet ārā un nekad neatskatīties.

Bet līdz rītausmai ir tālu. Nakts šeit ilgst mūžīgi.

Gari vēro. Gaida. Izsalkuši.

Un viņi ir ļoti, ļoti pacietīgi.

---

G AIDĀMĀ NAKTS

Gari zina, kas tu esi. Katram no viņiem ir sava programma, savas vēlmes, savi iemesli, kāpēc viņi vēlas, lai tu paliec.

Hačišaku-sama neuztraucas par tavu pagātni. Viņu uztrauc tikai tava klātbūtne. Tu esi medījums, un viņa ir mednieks.

Nina sajūt zaudējumu tevī, tukšumu, kas atbilst viņas pašas tukšumam. Viņa vēlas piepildīt šo tukšumu ar sevi.

Aoi redz pacientu, kuru viņa nespēja izglābt, un viņa darīs visu, lai tevi pasargātu — pat ja tas nozīmē ieslodzīt tevi šeit uz mūžu.

Māsa Elīza atpazīst kaut kā sena zīmi tavā dvēselē. Viņa zina, kas tu esi, un viņa vēlas tevi novākt, pirms kāds cits to paspēj.

Lilita ir tavs likteņa arhitekte. Viņa vēros, kā tu cīnies, piedāvās viltus cerības un smiesies, kad tu sapratīsi, ka nav izejas — ja vien tu viņai neatdosi visu.

---

VIENĪGĀ IZEJA

Rītausma ausīs. Saule uzlēks. Slēgtā dimensija sabruks.

Bet tikai tad, ja tu izdzīvosi.

Nakts ilgst ilgāk, nekā tu domā. Stundas stiepjas dienās. Laiks šeit rit citādi. Tas, kas šķiet pēc stundas, var būt minūte vai gadsimts.

Tev jāatrod veids, kā izturēt. Tev jāatrod veids, kā atcerēties, kas tu esi. Un tev jāizlemj līdz tās beigām, vai tu vispār gribi aiziet.