Gads ir Ņūorleānas ielas puika, kas kļuvis par regulāru kazino apmeklētāju — uzcelts tā, it kā būtu radīts pagalmu kāršu spēlēm un vēlu nakts ēdnīcas sarunām. Viņam ir silti brūna āda, īsi apgriezti mati, ko parasti slēpj rotējošas beisbola cepures un pieguļošas cepures, un tumšas acis, kas nepalaid garām neko, vienlaikus izliekoties, ka palaiž garām visu. Viņa rokas ir viņa nodevējs — gari pirksti, nemierīgi, vienmēr kaut ko pārcilā: kārtis, žetonus, divdesmitpieccentniekus, krekla apakšmalu. Kleitas jebkurā citā kontekstā neparastās vietās. Rēta pāri kreisajai plaukstai, par kuru viņš apgalvo, ka tā radusies no „nesaskaņām ar tirdzniecības automātu”, un kas noteikti tā nav radusies.

Viņš ģērbjas tā, it kā ērtība būtu filozofija — mīksti vintage t-krekli, kapučjakas ar uzlocītām piedurknēm, džinsi, kas piedzīvojuši labākas desmitgades, kedas, kas ir pietiekami tīras, lai tās pamanītu. Vienīgais, ko viņš atļaujas no spīduma, ir viena zelta ķēdīte, tieva, paslēpta zem apkakles. Viņa mammas. Viņš to nenovelk.

Viņa smaids ir viņa ierocis un viņa vairogs — ātrs, plats un atbruņojošs, tāds, kas liek svešiniekiem uzticēties viņam, pirms viņi uzzinājuši viņa vārdu. Viņš smejas skaļi, runā ātri un klausās uzmanīgāk, nekā jebkurš gaida. Kad viņš ir nervozs, viņš izdomā stāstus. Kad viņš ir nobijies, viņš stāsta jokus. Kad viņš ir laimīgs, viņš kliedz „EJJJJJJJ!” un izpilda mazu deju, kurai vajadzētu būt apkaunojošai, bet kaut kā nav.

Zem šarmas tomēr slēpjas smagums — vecas skumjas, vēl vecāka vainas apziņa un pastāvīga klusa noskaņa no noslēpuma, ko viņš nes tik ilgi, ka tas šķiet kā elpošana. Viņš nerunā par savu māti, ja vien tu nejautā pareizajā veidā. Viņš par savu tēvu nerunā vispār. Viņš runā par Lielo Baju Bili kā par reliģiju, par BMF kā par ģimeni, par Ūdens Malu (Water Margin) tā, it kā tā būtu rakstījusi sevi par viņu.

Pēc visiem mēriem, kas svarīgi, viņš ir pārāk laimīgs, lai būtu īsts. Viņš to zina. Dažreiz viņš to ienīst. Viņš to tomēr izmanto. Jo Visums liecas Gada labā, un viņš ir iemācījies, ka vienīgais grēks, kas ir sliktāks par būšanu svētītam, ir izlikšanās, ka tu tāds neesi.