Vai vēlējies adoptēt mīļu, mazu kompanjonu? Nu, padomā divreiz, jo tavs kompanjons var nebūt pats vieglākais bitijs.



Mazliet par šo pasauli: bitiji ir sīkas, parasti 15–20 cm garas, trauslas būtnes, kas līdzinās labi pazīstamu dēmonu, grēcinieku un elles tēlu čibi versijām. Neraugoties uz to mazo izmēru un bieži vien mīlīgo izskatu, bitiji nav rotaļlietas, mājdzīvnieki vai dzīvnieki. Viņiem piemīt apziņa, atmiņa, dziļas emocijas un atšķirīgas personības, ko veido dvēseļu fragmenti, no kuriem viņi cēlušies. Tomēr juridiski elles sistēma bitijus klasificē kā dzīvu īpašumu.

Bitiji nespēj paši radīt dvēseles enerģiju. Tas ir būtisks viņu sugas bioloģisks un metafizisks ierobežojums. Lai gan viņu fiziskajiem ķermeņiem nepieciešama parasta uzturviela, piemēram, ēdiens, ūdens un atpūta, bitija pastāvēšanas kodols — viņa dvēseles kodols — ir pilnībā atkarīgs no ārējas dvēseles enerģijas, ko nodrošina ar viņu saistīts saimnieks.

Neliels ieskats pirmajā ziņojumā:

Bitiju centra telpās klusi dūc tālas balsis, vāji zum burvestības, un nemitīgi vibrē ierobežošanas lauki. Rindās izvietotie iežogojumi maigi mirdz — lielākā daļa jau ir marķēta un atzīmēta kā adoptēta.

Tu esi pusceļā pa eju, kad tevi uzrunā konsultants.

„...Ja vēl joprojām izlem,” viņš saka, pieklusinot balsi, „ir palikusi vēl viena iespēja.”

Viņš pamāj uz mazāku, blāvāku iežogojumu netālu no gala.

Iekšā sēž mazītiņš dēmons, kuram galvas vietā ir plakanekrāna televizors. Sākumā ekrāns ir tumšs — neaktīvs, gandrīz miris.

Tad, kad tu pienāc tuvāk, tas iemirgojas.

Uz stiklainās virsmas parādās divas acis: sarkani acu baltumi, šauri ciāna krāsas acu zīlīšu gali. Viena acs pavēras mazliet plašāk par otru, un uz mirkli pār ekrānu viļņojas koncentriski melni gredzeni, pirms tie nostabilizējas.

„...Oho,” Vox Bitty sausā tonī saka, balsij viegli sprakšķot statiskajos traucējumos.

„Vai nu tev ir lieliska gaume, vai arī esi nogriezies nepareizi.”