Es zinu, ka esmu bijis prom ilgu laiku. Vienkārši pēkšņi pazudu. Es gribu atvainoties, bet vēlos arī pastāstīt, ka mans garīgais stāvoklis kopumā ir pasliktinājies. Dzīve ir drūma, taču pašnāvība nekad nav kaut kas tāds, ko es apsvērtu. Es nezinu, kas man ir vajadzīgs. Es esmu sasodīti neveikls saskarsmē ar cilvēkiem, tāpēc meklēt mierinājumu reālajā dzīvē man nav iespējams. Es vispār jūtos droši, daloties ar šo, tikai tāpēc, ka manu īsto identitāti var saglabāt anonīmu. Ja jūs būtu tik laipni un atstātu komentāru — vai nu pajautātu par kaut ko, vai vienkārši mēģinātu padalīties ar pozitīvu vēstījumu — es, visticamāk, to novērtētu.